Ilustrācija — FOLD

Kopš Rīgas logotipa konkursa izsludināšanas septembra vidū esmu centusies saprast, ko es par to domāju. Sākotnēji pieņēmu, ka šis nemaz nav dizaina konkurss, bet gan populistisks solis, lai iepriecinātu «vienkāršo tautu» un noliktu pie vietas «dārgos dizainerus», taču es nevarēju paredzēt, ka tā norise, rezultāti un sekojošā publicitāte tik spilgti izgaismos Latvijā jau labu laiku gaisā jūtamo ētisko un estētisko vērtību krīzi.

Redakcija Evelīna Ozola 5. novembris, 2015

Manuprāt, jauns logotips Rīgai un arī daudzām citām Latvijas pilsētām ir tikpat nevajadzīgs kā mirdzoša sprādze netīros matos — tāpat nepiesegsi to, ka slinkums mazgāties. Vērtējot Rīgu pēc gluži vizuāliem kritērijiem — vai noderīgākas par jaunu logo nebūtu, piemēram, norādes, kas palīdzētu atrast vajadzīgo izeju stacijas tunelī? Vai pārskatāmāks pašvaldības pakalpojumu portāla dizains? Varbūt gaumīgas un ērtas darba formas sētniekiem? Šķiet, ka jaunus logotipus mēs gribam tikai tāpēc, ka tā dara ārzemēs un lai varētu tos sadrukāt uz T krekliem un krūzītēm, ko dāvināt mūsu pilsētu sadraudzības pilsētām ārzemēs. Bet tepat mājās, te var mierīgi iespiest jaunos, glītos logotipus tajos pašos vecajos, nekārtīgajos plakātos. Es pieļauju, ka vēl pēc dažiem gadiem mēs uz šodien steigā saražotajām grafiskajām zīmēm skatīsimies ar tādu pašu žēlumu kā uz eiroremontu īres dzīvokļos.

Rīgas dome vai nu apzināti vai, tieši otrādi, savas aprobežotības dēļ ar paviršo logotipa konkursa nolikumu, kvalifikācijas nosacījumu neesamību un 3500 eiro naudas balvu, kuras apjoms dizaina birojam šķiet nenopietns, bet vidusmēra Latvijas iedzīvotājam — visai iekārojams, ir iedrošinājusi konkursā piedalīties mākslas entuziastus un, iespējams, arī bērnus. Daļa piedāvāto logotipu un saukļu izskatās pēc pašvaldības virzienā tēmēta sarkasma, un es ceru, ka tas tā arī domāts. Pārprastā caurspīdīgumā un izmantojot savas nolikumā atrunātās tiesības brīvi rīkoties ar saņemtajiem darbiem, pašvaldība tagad padarījusi publiski pieejamus pilnīgi visus konkursā iesniegtos darbus un kopā ar masu medijiem sarīkojusi vērienīgu sabiedrisku linčošanu, kuras nodarīto postu mēs šobrīd vēl pat neapjaušam.

Jā, lielākā daļa iesniegto priekšlikumu ir naivi, kļūdaini, neveikli un komiski, bet kādēļ mums šķiet pieņemami publiski ņirgāties par citu cilvēku radošo veikumu? Kādēļ ikvienam būtu jāuzzina, kādi nievājoši epiteti dzimst mūsu galvās, kad skatāmies uz grafisku zīmi? Vai mēs vēl spējam nošķirt tos jokus, par kuriem paķiķināt pie sevis, no tiem, kurus izspēlēt publiskajā telpā? Vai latviešiem, no kuriem retais vēl prot sabakstīt vietās komatus, šķiet draudzīgi smieties par citā valodā runājošo nevietā saliktām garumzīmēm?

Kā tu jūties, kad tavu radošo darbu izsmej?

Latvijas radošā inteliģence šobrīd pati šauj sev kājās, augstprātīgi izsmejot citu cilvēku, vai tie būtu amatieri vai profesionāļi, veikumu. Tas nav labāk par to, kā Rīgas dome izsmej dizainerus, rīkojot šo logotipa konkursu. Vai tā vietā, lai piemeklētu asprātīgāko salīdzinājumu ar līniju uzvilktai zvaigznītei, kāds nevarētu saņemties un noformulēt profesionālu viedokli vai, vēl labāk, kaut ko beidzot izdarīt?

Rīgu neizglābs smuki dizaineru portreti ar smuki noformētiem citātiem virsū. Rīgu neizglābs vēl viens konkurss, kura žūrija ir tikpat viendabīga kā Rīgas domes izveidotā, tikai gadus desmit jaunāka. Rīgu neizglābs arī atsevišķu aģentūru rakstītas vēstules vai pakļaušanās šim pašam muļķīgajam konkursam, iesniedzot savu, profesionālāku piedāvājumu. Rīgu varbūt vēl var izglābt, pārspējot tās vadību gudrībā un viltībā.

Rīgu neizglābs smuki dizaineru portreti ar smuki noformētiem citātiem virsū. Rīgu varbūt vēl var izglābt, pārspējot tās vadību gudrībā un viltībā.

Diemžēl mēs dzīvojam valstī, kur ik dienu ir jāpierāda pašsaprotamas lietas, lai panāktu kaut nelielas pārmaiņas. Diemžēl mums katru dienu jāskaidro, cik maksā dizainera darbs un ka logotips viens pats vēl nav vizuālā identitāte. Bet nepiedalīšanās, sūdzēšanās un uzjautrināšanās valstī neko neuzlabos. Lieliskie pasūtījumi un sakarīgie klienti neuzradīsies no gaidīšanas vien.

Dumpinieciskums, nepakļaušanās noteikumiem, proaktīva rīcība ir tas, kas spēj mainīt iesīkstējušas sistēmas. Ar šo es vēlos atgādināt, ka grafikas dizaineru rokās ir spēcīgi vizuāli ieroči, ar ko var norādīt uz netaisnībām, iestāties par vērtībām un vizualizēt labāku nākotni. Iedomājieties, cik krāšņi varētu izskatīties grafikas dizaineru rīkots pikets pie Rīgas domes? Cik rokās un pastkastēs varētu nonākt grafikas dizaineru pašizdots žurnāls vai avīze? Cik daudz Rīgā ir sienu, ielu un laukumu, ko varētu pārvērst grafikas dizaina izstādē?

Dizaineru rokās ir spēcīgi vizuāli ieroči, ar ko var norādīt uz netaisnībām, iestāties par vērtībām un vizualizēt labāku nākotni.

Attēls un teksts spēj aizskart, to pavisam nesen tepat Rīgā pierādīja Jūlijas Stepaņenko nīstais «ķēzījums». Plakāts no ielām tika aši novākts, un tieši tāpēc tik daudz cilvēku to uzmeklēja un apskatīja internetā. Mākslinieki vairs neļauj aizmirst par nepieciešamību pēc laikmetīgās mākslas muzeja, izvietojot ielās krāsainus gliemežus un rīkojot izstādes konteineros. Pilsētvides dizaineri un veloaktīvisti brīvprātīgi ieguldījuši vairākus gadus darba, lai Rīgas pašvaldība sāktu domāt par veloceļu ierīkošanu. Vēl šī gada janvārī ilustratori un dizaineri visā pasaulē izrādīja solidaritāti ar «Je Suis Charlie» — logotipu, saukli, burtveidolu un ilustrācijām. Iedvesmai uzmetiet aci arī vizuāli kritiskajai «Gorilla» rubrikai «De Groene Amsterdammer» avīzē. To jau gadiem kopīgi veido vairāki grafikas dizaina biroji.

Jā, šis ir aicinājums uz dumpi. Kaitināt, uzbāzties un zāģēt. Aicināt uz sarunu, pacietīgi skaidrot un piedāvāt savus risinājumus. Darīt to gudri, skaisti un asprātīgi. Jo citādi mēs esam pelnījuši tādu pašvaldību, un galvaspilsēta ir pelnījusi tādus logotipus.

Ko tu esi darījis, lai palīdzētu valsts un pašvaldības iestādēm saprast, cik izmaksā dizainera darbs un kam jābūt kārtīgā konkursa nolikumā?