Ekspozīcija «Sirdsapziņas ugunskurs». Publicitātes foto

Cēsīs izveidota pastāvīgā ekspozīcija «Sirdsapziņas ugunskurs» par kādreizējā Cēsu apriņķa iedzīvotāju pretošanos nacistu un komunistu okupācijām. Tā atklāj, ka arī Cēsīs bijusi sava Stūra māja, bet Centrālvidzemē — aktīvs nacionālo partizānu tīkls.

Sižeti Evelīna Ozola 8. novembris, 2018

Vēsturniece Elīna Kalniņa izstādi sāka veidot pirms trim gadiem pēc Latvijas Politiski represēto Cēsu biedrības pasūtījuma un sākotnēji ierosināto padomju režīma represiju tēmu paplašināja līdz nacionālās pretošanās kustības izpētei. Kuratores izvēle ir attaisnojusies — izveidota izzinoša un iedvesmojoša ekspozīcija, kas stāsta gan par valstiskās, gan individuālās brīvības vērtību.

Nacionālo partizānu kara laikā (1944–1956) bruņotās cīņās pret okupācijas varu piedalījušies apmēram 14 000 cilvēku, kurus atbalstījuši vairāk nekā 20 000 Latvijas iedzīvotāju. Skaits ir pietiekami neliels, lai mūsdienās to dēvētu par «burbuli», bet padomju vara šos cilvēkus sauca par bandītiem, apsūdzēja dzimtenes nodevībā un vajāja. Pateicoties efektīvai propagandai, vēl šodien ir cilvēki, kas Latvijas partizānus un to atbalstītājus uzskata par noziedzniekiem, kuru darbība nav nesusi nekā laba. Ekspozīcija tiecas pretošanās kustības dalībniekus reabilitēt un skaidrot, ka viņu politiskā aktivitāte bija veids, kā melu un vardarbības laikā saglabāt taisnu muguru un tīru sirdsapziņu.

Lielākajā telpā pa perimetru izkārtota laika līnija ar zīmīgiem vēsturiskiem notikumiem, kas palīdz orientēties komunistu–nacistu–komunistu režīmu maiņās. Hronoloģija sākas 1939. gadā ar Molotova–Ribentropa pakta noslēgšanu, kas sagatavo augsni Latvijas okupācijai, un beidzas 1957. gadā, kad no meža iznāk un padomju varai padodas pēdējais Cēsu apriņķa nacionālais partizāns Pēteris Sviklāns. Fotogrāfijā viņš redzams smaidīgs sava bunkura priekšā, izrādot to VDK izmeklētājiem. Interaktīva Cēsu apkārtnes karte veido priekšstatu par dažādām pretošanās izpausmēm — līdzās bruņotām sadursmēm fiksēts daudz nelielu, nekoordinētu sabotāžas aktu, kas traucējuši čekas un gestapo darbiniekiem pildīt uzdevumus.

Otra ekspozīcijas daļa — sešas autentiski saglabātas kādreizējā čekas īslaicīgās aizturēšanas izolatora kameras — ievelk dziļāk disidentu dzīvesstāstos. Šeit ir divi jauni puiši, Laimonis Krievāns un Arvīds Rumpāns, kuri 1940. gadā savā skolā iniciējuši 18. novembra svinības un par to tikuši ieslodzīti un zaudējuši dzīvību. Te ir arī rūdīts partizāns Kārlis Zariņš, kurš veicis vairāk nekā 30 diversijas pret padomju varu un nogalinājis 15 cilvēkus. Savas mežabrāļa gaitas viņš ne tikai izklāstījis čekas pratināšanā, bet arī iemūžinājis paša uzņemtos fotoattēlos. Šeit var noklausīties mācītāja Voldemāra Plāmša aizkustinošo sprediķi «Lielā vientulība». Godīgums pret draudzi un atbalsts partizāniem viņam maksāja 10 gadus lēģerī. Ne visi cīnījušies ar šaujamieročiem — kāds licis lietā rakstāmmašīnu, cits dalījies maizē ar mežabrāļiem, vēl kāds atteicies rotāt izlaiduma zāli ar fašistiskiem simboliem. Stiprinot saikni starp dažādu paaudžu vidzemniekiem, kuratore aicinājusi Cēsu un apkārtējo novadu iedzīvotājus ierunāt ieslodzīto audiostāstus.

Izstādes mākslinieki Krista un Reinis Dzudzilo saturu pasniedz tīri un neuzbāzīgi, atsakoties no visa liekā un telpu skarbumā iejaucoties minimāli. Ekspozīcijā var atpazīt nesenajā Nacionālās bibliotēkas izstādē «Valsts pirms valsts» izmēģinātus paņēmienus. Ierobežotais budžets savā ziņā bijusi veiksme — tā sagādā patīkamu atslodzi no moderno izstāžu ņirbošajiem ekrāniem un projekcijām. Uz izstādi droši var aicināt ārzemju viesus — tās saturs nodrošināts arī krievu, angļu un vācu valodā. Jāpabrīdina tikai, ka lasāmā būs daudz.

Lielāko emocionālo iespaidu uz mani atstāja divas palīgtelpas: izolatora tualete un virtuve. Šaurās, augstās tualetes sienas klāj šķietami bezgalīgas kartotēkas atvilktņu rindas, un tikai viena ir atverama. Tajā lasāms pagaidām vienīgā arhīvos izsekojamā Cēsu čekista Pankrātija Maksimova profesionālo gaitu apraksts. Savukārt virtuvē atrastās identiskās izlietnes devušas kuratorei ideju salīdzināt komunistiskā un nacistiskā režīma ideoloģijas. Šeit lasāmi izgriezumi no okupācijas periodu preses, un mākslinieki telpu papildinājuši ar vienādu priekšmetu pāriem. Necilās dakšiņas, spoguļi, hanteles un malkas kaudzes ir spēcīga ļaunuma banalitātes metafora, kas liek vienādības zīmi starp abiem režīmiem. Tomēr ekspozīcija neatstāj nomācošu pēcgaršu, tieši otrādi — tās saturā un iekārtojumā tumšais ir līdzsvarā ar gaišo un vietām pat komisko.

«Sirdsapziņas ugunskuru» jo īpaši vērts apmeklēt tagad, tuvojoties Latvijas simtgadei, lai sev atgādinātu, ka brīvība ir privilēģija un valsts suverenitāte ir trausla. Sestdienu pēcpusdienās kuratore Elīna Kalniņa izstādē vada ekskursijas, kurās atdzīvojas pretošanās stāstu spilgtākie mirkļi.

 

Recenzija sākotnēji publicēta žurnāla «Ir» 2018. gada 31. oktobra numurā.