Žurnāla «Colors» publicitātes attēls

Marta sākumā devos uz Minheni, lai trīs dienas pavadītu kopā ar 700 tādiem pat žurnālu «gīkiem» kā es. Žurnālu dizaina konference QVED notiek jau trešo gadu pēc kārtas, un ar katru reizi programma kļūst aizvien labāka.

Reportāžas support 2. aprīlis, 2014

Vienīgais mīnuss, kas gan ir mans, ne konferences mīnuss, — braucot uz QVED, tomēr vēlamas labas vācu valodas zināšanas, jo ir lietas, kas vienkārši pazūd tulkojumā. Brīdī, kad visi zālē esošie vācieši smejas, man jābaksta sānā blakus sēdētājai un jālūdz angliski izskaidrot, par ko tāda jautrība.

1. diena

Piereģistrējos, paņemu brokastu kafiju un lielajā konferenču zālē iekārtojos 3. rindā, uzreiz aiz spīkeriem. Braucu ar mērķi ne tikai klausīties runas un skatīties prezentācijas, bet arī iepazīt tuvāk visus tos cilvēkus, kuru darbu apbrīnoju.

David Moretti, «Wired Italia»

Pirmo dienu atklāj itāļu «Wired» žurnāla radošais direktors Dāvids Moreti, stāstot par darba specifiku tehnoloģiju žurnālā. Viņš rāda piemērus, cik neaptverami liels darbs jāiegulda žurnālistam, redaktoram un dizaineriem, lai milzīgu sarežģītas informācijas apjomu sakārtotu un attēlotu viegli uztveramā infografikā. Tāds ir žurnāla mērķis — izdarīt darbu lasītāja vietā. Grafikas dizaineriem žurnālā «Wired» tiek uzstādītas ļoti augstas prasības — ne tikai ideāli jāpārzina Adobe programmas, bet arī jādraudzējas ar kodu, jāpārvalda ilustrācija un jāzina, kā iekustināt animāciju žurnāla iPad versijai. Darbinieki tiek arī regulāri apmācīti.

Atziņa no Moreti prezentācijas: katram mazākajam nieciņam žurnāla dizainā jābūt pamatotam. Nekas nav tāpat vien, tāpēc, ka smuki.

Michèle Champagne

Kanādiešu grafikas dizainere un žurnāliste Mišela Šampaņa veido atvērtā koda projektus. Drukātais medijs viņas darbos ir tikai daļa no kopuma. Tā, piemēram, viņas izdotā žurnāla «That new design smell» pamatā ir mākslas kritikas blogs — atvērts forums, saturs, kuru veido lasītāji un komentētāji. Dialogi tiek izrediģēti un nodrukāti skaistā žurnālā. Mišela stāsta arī par «Mediamatic Travel» ceļvežu grāmatiņu, kas radusies, apkopojot populārākos portāla ierakstus, kurus veido visdažādākie cilvēki no visas pasaules, aprakstot labākās lietas un vietas savās pilsētās.

Tam seko pusdienu pauze un turpat konferenču halles gaitenī esošā pop–up žurnālu veikala izpēte. Uz Minhenes centrā esošo slaveno grāmatu veikalu «SODA books» var arī nebraukt, jo tas ar labāko žurnālu izlasi ir ieradies pie mums.

Diskusija «Editorial Illustration»

Žurnālu ilustrācijas ir īpašas — tām jāpapildina raksti un jāliek lasītājiem aizdomāties. Vai arī jāglābj situācija gadījumos, kad rakstam nevar dabūt labas bildes.

Diskusijā piedalās seši atzīti vācu ilustratori. Piekrītoši māju ar galvu Andrē Reslera (André Rösler) teiktajam: «Žurnāla mākslinieciskais redaktors ir kā futbola treneris, un ilustratori kā futbolisti. Katrai situācijai jāizvēlas īstais spēlētājs un tam jāierāda pareizā vieta un uzdevums laukumā.»

Ilustratore Tīna Berninga (Tina Berning) rāda smieklīgu atgadījumu no savas karjeras, kad pavisam nejauši žurnāla «The New York Times Magazine» vākam iesniegusi Pāvesta Benedikta portretu ar sešiem rokas pirkstiem.

Mike Meiré

Maiks Maire žurnālos pavadījis nu jau vairāk kā 20 gadu. Viņš izrāda savu portfolio, kurā darbi balansē uz «shock vs. chic» robežas — starp tiem ir mākslas un kultūras žurnāls «032c» ar koši sarkanu vāku (nosaukumā minēta Pantone koda krāsa) un Maskavā radies mākslas un modes žurnāls «Garage». Ar pēdējo viņš šķiet īpaši aizrāvies.

«Garage» pirmais numurs iznāca 2011. gada nogalē Ņujorkas modes nedēļas laikā. Un pirmo reizi modes žurnālu vēsturē vāku rotāja sievietes intīmā zona, nevis kāda piemīlīga sejiņa. Vēl pirms «Garage» pirmā numura iznākšanas tā galvenā redaktore Daša Žukova uzrunāja vairākus māksliniekus (Richard Prince, Damien Hirst, Jeff Koons) īpaši žurnālam izveidot tetovējumus. Tad meklēja brīvprātīgos, kuri būtu gatavi tos iemūžināt uz savas ādas. Demiena Hērsta zīmētais taurenītis nokļuva uz kādas 23 gadus vecas londonietes auguma un pēcāk arī uz žurnāla vāka.

Žurnāla jurists gan ieteica domāt par citiem vāka variantiem, lai izvairītos no tiesāšanās tik atklāta foto dēļ, tāpēc kioskos nopērkamo žurnālu vāka attēlu piesedza uzlīmīte. Šim risinājumam Maiks iedvesmojās no Endija Vorhola radītā «Velvet Underground» albuma vāciņa ar banāna uzlīmi.

Atziņa no Maika runas: «Lai ko tu radītu, uzdod sev jautājumu, cik ilgi tajā ietvertā informācija būs aktuāla. Ja tai jāsaglabājas ilgu laiku — lieto drukātu materiālu. Ja ne — veido to digitāli.»

2. diena

Patrick Waterhouse, «Colors»

Pēc brokastu kafijas, kūkām un pļāpām ar citiem konferences dalībniekiem otro dienu atklāj jaudīga prezentācija no žurnāla «Colors» galvenā redaktora Patrika Vaterhauza. Patriks stāsta, kā nonācis līdz tam, ko dara šobrīd, un par žurnāla «Colors» ikdienu. Prezentācijas galvenā tēma — kā veidot rakstus, kas šokē un pamāca, liek lasītājam aizdomāties. Patriks piemin arī to, par ko vēlāk runās vēl daži — ar žurnālu vien vairs nepietiek, ir jāveido zīmols, jābūvē pasaulīte ap žurnālu: izstādes, darbnīcas, kur līdzīgi domājošiem cilvēkiem satikties. Atkal izskan jau vakar dzirdētais — tam, ko dari, zīmē un raksti, vajag nopietnu pamatojumu. Vajadzīgs attaisnojums tam, ka tērē resursus, lai to nodrukātu.

«Eins Eins Eins» 

«Eins Eins Eins» ir trīs meiteņu veidots blogs žurnālu gīkiem ar patiešām apjomīgiem veco un jauno laiku krājumiem. Bloga saturu var šķirot pēc žurnālu izdošanas gada, tēmas, valsts, kurā tas izdots, redaktora vai mākslinieciskā redaktora vārda. Pašas bloga radītājas sajūsminās, meklējot satura un dizaina līdzības nupat iznākušajos un pavisam vecajos žurnālos.

Klaus Neuburg & Sebastian Pranz

Ļoti sievišķīgajai runai seko divi čalīši — izdevēji, dizaineri — Klauss Noiburgs un Sebastians Prancs ar stāstu par žurnāla izdošanu, esot tālu prom no mājām — ceļojumos.

Pagājušā gada vasarā kopā ar Gētes institūtu un studentu grupu viņi devās uz Gruziju, lai divu nedēļu laikā izveidotu neatkarīgu žurnālu par Tbilisi — «Mtkvari». Saturs tapa, klīstot pa pilsētu, sekojot vietējiem iedzīvotājiem un vērojot apkārt notiekošo. Lai labāk iepazītu apkārtni, viņi iekāpa sabiedriskajā transportā, brauca līdz galapunktam un atpakaļceļu mēroja kājām. Drukai izvēlējās vietējo tipogrāfiju. Žurnāla atklāšanas ballīti sagaidīja ar tikko nodrukātu, vēl mitru žurnālu čupiņu, tādēļ uz dažiem atlikušajiem numuriem redzami pirkstu nospiedumi no toreiz nenožuvušās krāsas.

Kopā viņi izdod vēl vienu neatkarīgu žurnālu vācu valodā — «Froh!». Klausam lūdzu aizpildīt anketu.

Pekka Toivonen

Somu superstārs Peka Toivonens necieš krāsas (izņemot melno un sarkano), taisa mūziku un makšķerē. Kopā ar draugiem viņš izveidojis saturā un dizainā spēcīgu neatkarīgu mākslas un dzīvesstila žurnālu «FAT» (Finnish Art Today). Peka rāda īsus video gabaliņus no žurnāla tapšanas aizkulisēm, un var redzēt, ka tas ir pa īstam. Somi taisa tādu žurnālu, kādu paši gribētu lasīt, nevis domā, kas labāk tiks pārdots.

Harri Peccinotti

Pēc pusdienu pauzes seko ļoti gaidītā leģendārā fotogrāfa un mākslinieciskā redaktora Harija Pecinoti uzstāšanās. Harijs norunā stundu ilgāk par viņam atvēlēto laiku, bet neviens neiebilst, jo klausīties viņa stāstos ir vienkārši bauda.

Karjeru sācis 50. gados kā reklāmas fotogrāfs, viņš 60. gados pārmeties uz žurnālu veidošanu — tāpat kā daudzi citi dizaineri, kuri tolaik bija noguruši no reklāmas. Pecinoti vārds vēsturē iegājis, pateicoties žurnālam «Nova». Tieši tur viņš licis pamatus tam, kā modes žurnāli izskatās šodien.

Pirmais «Nova» numurs iznāca 1965. gadā Londonā. Laikā, kad pārējie sieviešu žurnāli rakstīja vien par to, kā uzadīt zeķes vai notīrīt mazulim dibenu, «Nova» bija eksperimentāls projekts, lai pārbaudītu, vai tirgū ir vieta žurnālam, kas sievietes uzrunā intelektuāli, ar skaistiem foto — «a new kind of magazine for a new kind of woman».

Ja iepriekš žurnālos bija tikai teksti un varbūt kāds neliels rakstu ilustrējošs portrets, tad Harijs ieviesa modes foto, tuvplānus, erotiskas bildes. Un izrādījās, ka sievietēm patīk skatīties uz citām skaistām sievietēm. Harijs ir viens no pirmajiem, kas tolaik fotosesijās izmantoja melnādainas modeles. Viņš arī deva priekšroku meitenēm, kas atšķīrās no pieņemtajiem skaistuma standartiem.

1967. gadā Hariju uzrunāja «Pirelli» kalendāra komanda, un 1968. gada kalendārā parādījās pirmais krūtsgals — viens pa visiem 12 mēnešiem, jo pārējie plikumi tika aizkrāsoti. Viņa darbi publicēti tādos žurnālos kā «Rolling Stone», «Vogue», «Vanity Fair», «Elle», «Marie Claire», «L’Officiel» un citos. Pecinoti turpina strādāt ar žunāliem un reklāmfoto arī šobrīd, gandrīz 80 gadu vecumā.

Atšķirībā no citiem, Harijs manas anketas aizpildīšanai izvēlas parasto zīmuli. Noskaidrojis, no kurienes nāku, stāsta, ka Baltijā esot skaistas meitenes. Pats daudz strādājot ar igauņu modelēm.