Attēls — žurnāla «Printed Pages» publicitātes materiāli

Turpinājums reportāžai no Minhenes «Quo Vadis Editorial Design» 2014. gada žurnālu dizaina konferences.

Reportāžas support 8. aprīlis, 2014

3. diena

Šo dienu gaidu visvairāk, jo plānā ir lekcijas no «Magculture» veidotāja Džeremija Leslija (Jeremy Leslie) un žurnāliem, kurus ikdienā pērku un lasu un kuru dizainu un saturu augstu vērtēju. Brokastīs tiek pasniegti vakardienas klinģerīši, tikai šoreiz ar puscentimetru biezu sviesta kārtiņu vidū. Vācieši visur pamanās iesmērēt sviestu.

Christian Hanke

Pirmā ir Kristiana Hankes lekcija, kurš stāsta, kā digitāli atdzīvināt uz papīra nodrukātus stāstus un to, ka nav jēgas žurnāla digitālo versiju veidot identisku drukātajai. Digitālajai versijai ir jēga tikai tad, ja tā drukātajam izdevumam dod kādu papildu vērtību — skaņu, video, animāciju. Kristians stāsta, ka par lietotāju digitālajā vidē ir ļoti jārūpējas, jāņem vērā kritika, jo tieši šeit lietotāji ir visjutīgākie — apkārt ir tik daudz kairinājumu, kas var novērst uzmanību, un nepārdomāts izkārtojums var aizbiedēt lietotāju uz visiem laikiem. Galvenais mērķis — ievilināt lasītāju pēc iespējas dziļāk saturā, piedāvājot jaunus materiālus, balstoties uz iepriekš skatītajiem.

Verònica Fuerte, «Hey»

Ar Barselonas dizaina studijas «Hey» darbiem esmu pazīstama jau ilgāku laiku, pateicoties viņu Instagram bildēm. Uzstādījums, ar kādu strādā «Hey» — ilustrēt komplicētu saturu draudzīgā veidā. Studijas «Hey» darbi plašākai pasaulei tapa zināmi pēc ilustrētas kartes veidošanas žurnālam «Monocle». Sadarbība turpinājās, «Hey» zīmēja kartes, un līdzīgi pasūtījumi viens pēc otra sāka nākt arī no citiem klientiem. Veronika un pārējie studijas dizaineri saprata, ka pie citādākiem darbiem netiks, kamēr neparādīs, uz ko vēl ir spējīgi. Tādēļ tapa pašu iniciēts projekts, vēl viens «Instagram» konts @every_hey, kurā katru dienu kāds no dizaineriem ieliek vienu ilustrāciju.

Šī mācība varētu būt noderīga visiem dizaineriem, jo bieži vien potenciālie klienti nemaz nezina, ko grib, līdz neierauga piemēru, vai arī neiedomājas pajautāt ko citu, jo pieņem, ka portfolio redzamais ir viss, uz ko esi spējīgs.

James Cartwright, «Printed Pages»

Šo lekciju īpaši gaidīju, jo mani interesē žurnāla tapšanas process no idejas līdz gatavam rezultātam, kas spējīgs sevi atpelnīt. Un manā grāmatu plauktā, viens aiz otra sarindoti, stāv visi «Printed Pages» numuri. Žurnāls «Printed Pages» ir viens no dizaina bloga «It’s Nice That» blakusprojektiem, un Džeimss Kārtraits ir tā redaktors. Viņš stāsta par to, kā žurnāls audzis, attīstījies un iekarojis savu vietu tirgū. Sākotnēji žurnālu sauca tāpat kā blogu — «It’s Nice That». Lai gan tā saturs bija īpaši veidots, cilvēki neiedziļinoties pieņēma, ka blogs un žurnāls ir viens un tas pats, un nevēlējās maksāt par to, ko var dabūt par velti internetā. Pēc neilgas pauzes žurnāla dizains tika pārveidots, tēmējot uz «premium fine art market», bet žurnālu joprojām nepirka tā, kā gribētos, jo līdz ar ražošanas izmaksām vajadzēja pacelt arī žurnāla cenu. Tika nolemts žurnāla veidošanu uz gadu pārtraukt, lai kārtīgi pārdomātu stratēģiju un beidzot nonāktu pie peļņas. Tika mainīts nosaukums, lai žurnālu nejauktu ar blogu, mainīts formāts un vienkāršots dizains, kas ļāva pazemināt cenu un padarīt to pieejamu plašākai auditorijai.

Žurnāls beidzot sāka sevi atpelnīt, taču ar to vēl nebija gana — lasītāji sūdzējās, ka tas ir pārlieku vienkāršs un saturā plāns. Tādēļ ar šī gada marta numuru žurnāls ir kļuvis biezāks, ticis vaļā no metāla skaviņām un uzaudzējis muguriņu, ar ko tā veidotāji ļoti lepojas.

Arī Džeimsam palūdzu aizpildīt manis veidoto anketu.

Danielle Pender, «Riposte»

Žurnāla «Riposte» veidotājus apbrīnoju par to, cik labi saturs sader ar dizainu un cik pārdomāti viss ir nostrādāts. Ievērojusi, ka pati pērk tikai vīriešu žurnālus, Daniela Pendere nolēma izmantot brīvo lauciņu tirgū un izveidot tādu izdevumu, kādu pati gribētu lasīt — žurnālu ar labu dizainu, kas interesētu gudrām sievietēm. Žurnālu, kas svin to, ko sievietes sasniegušas, nevis to, kas viņām mugurā. Daniela ir īsta 90.gadu meitene, nesamākslota un ar raksturu, un tieši tāds ir viņas radītais žurnāls.

Arī vizuāli «Riposte» ir pilnīgi atšķirīgs no tā, ko pierasts redzēt kioskos — vāks ir tīrs un balts, ar lieliem sarkaniem burtiem. Vāka foto novietots aizmugurē — uz 4. vāka. Žurnāla materiāli nodalīti, izmantojot dažādu izmēru un biezumu krītotu un nekrītotu papīru. Uzstādījums fotogrāfijām — īsti cilvēki īstā vidē, nekāda fotošopa. Prasmīgs fotogrāfs arī gados vecākas sievietes var nobildēt skaisti.

Daniela žurnāla pirmo numuru izveidojusi par saviem iekrājumiem, izvairoties no reklāmām, lai nekas netraucētu uztvert saturu tādu, kādu viņa to iecerējusi.

Edward Vince & Fauzia Musa, «Talc»

Žurnāla «Talc» veiksmes stāsts sākās tikai pirms pāris mēnešiem — pērnā gada novembrī. Sapratuši, ka nav vairs neviena sakarīga erotiskā žurnāla, kurā būtu ne tikai kailfoto, bet arī interesanti raksti, pārītis Edvards Vinss un Fausija Musa ķērās pie darba, lai radītu savējo. «Talc» bildētās meitenes ir īstas, nekas netiek retušēts. Žurnālā publicētie raksti un intervijas ir vākti no visas pasaules ar Skype un e–pasta starpniecību. «Talc» radītāji uzsver to, ka vieta, kur tu dzīvo, vairs nav izšķiroša, pasaule ir atvērta.

Pārdošanas rādītāji pārspējuši visas prognozes, un sākotnējo 2000 eksemplāru vietā sadrukāti 12 000, un šis ir tikai žurnāla pirmais numurs. Arī plānotā mērķauditorija — vīrieši — izrādījās aplama, jo 50% pircēju ir sievietes. Naudu pirmā numura izdošanai komanda savākusi «Kickstarter».

Šeit jāpiebilst, ka «Talc» jau sākotnēji tika veidots kā zīmols — ar ballītēm, ar logotipu apdrukātiem krekliem, uzlīmītēm, cepurēm. Sava pasaule, kurai cilvēki gribētu būt piederīgi un brīvprātīgi dalītos ar bildēm sociālajos tīklos.

Jeremy Leslie, «Magculture»

Džeremijs Leslijs un viņa radītais žurnālu blogs «Magculture» bija galvenais iemesls manam braucienam uz Minheni. Ar Džeremiju iepazinos pagājušā gada septembrī «AGI Open» konferencē Londonā. Viņš noslēdz konferenci ar saviem novērojumiem, esot dziļi iekšā žurnālu pasaulē, un saviem pēdējā laika darbiem, to skaitā pagājušajā gadā iznākušo grāmatu «The Modern Magazine», kurā apkopoti labākie pēdējās dekādes žurnāli. Iesaku to izlasīt katram, kuru interesē žurnālu kultūra. Grāmata apliecina, ka nav pamata runāt par to, ka drukātie mediji izmirst, jo tie ir visapkārt un to ir vairāk kā jebkad iepriekš.

Džeremijs stāsta par tendencēm — forma vairs nav svarīga, svarīgs ir saturs. Žurnāls var būt arī kurpe ar maināmām pēdiņām, kur katrai uzdrukāts kāds stāsts, vai T krekli, kuru iekšpusē nodrukāts teksts, bet ārpusē — ilustrācija. Vai arī čupa mazu, apdrukātu lapiņu, ko kopā satur gumija.

Ļoti aktuāli ir arī nišas žurnāli, piemēram, «Cat people», kas raksta tikai un vienīgi par kaķu mīļotājiem. Tēmējot uz visu pasauli, šāda žurnāla mērķauditorija mērāma simtos tūkstošu.

Ir žurnāli, kas no jauna izgudro kādu jau esošu žanru, piemēram, sērferu žurnāls «Acid», kas publicē lielas, skaistas bildes ar pludmalēm, vai «Apartamento», kas rāda interjeru caur cilvēkiem. Līdzīgs ir arī «Cereal», kas no cita skatpunkta rāda tik ierasto ēdienu un ceļošanas tēmu.

Apgriezienus uzņem paštaisīti žurnāli, piemēram, «We are here», kura veidotājs Konors Pursels (Conor Purcell) publicē ekskursijās uzņemtās iPhone bildes. Ir žurnāli, kurus drukā pēc pasūtījuma — pa vienam, nevis tūkstošos eksemplāru. Šādā gadījumā galvenais ir saturs, jo tik nelieli projekti parasti tiek veikti digitāldrukā, kas nav tik augstas kvalitātes.

Lai iekarotu starptautisku tirgu, jābūt drosmīgiem, jārunā skaidra valoda, un vajadzīga arī sava humora deva, jo lielākoties žurnāli domāti izklaidei. Attīstās tendence, ka žurnāls nāk komplektā ar blogu, kafejnīcu, koncertiem, ballītēm, apģērbu līniju vai vismaz kontu Instagram, Facebook un Twitter. Tāpat jāatceras, ka žurnāls nevar pastāvēt bez sava lasītāja.

 

Paldies organizētājiem un manam pacietīgajam ceļabiedram Andrim Griķim.

Raksta «Es mīlu žurnālus» 1. daļa lasāma šeit.