Foto — Inese Kalniņa

Papīra objektu festivāls Rīgai atklājis ne tikai jaunu skatījumu uz papīru, bet atvedis arī japāņu arhitektu Tomomi Hajaši (Tomomi Hayashi) no «HGA» studijas Tallinā. Ietērpjot papīrā bibliotēku «Zvirbulis», kas atrodas netālu no Kalnciema kvartāla, Tomomi atgādina par arhitektūru kā pozitīvu iejaukšanos pilsētas un sociālajā vidē.

Sižeti Ieva Laube 4. jūlijs, 2014

Mūsdienu Eiropas sabiedrība papīru visbiežāk uztver kā praktisku materiālu bez dziļākas nozīmes. Kādēļ Japānas kultūrā papīram saglabājusies tik augsta estētiskā, filozofiskā un emocionālā vērtība?

Japāņu kultūrā papīru saucam par «kami», taču vārdam piemīt arī otra nozīme — «dievs». Dodoties uz sintoistu svētnīcu, redzams, ka pie tās vārtiem piekārts balts papīrs, kas simbolizē dievības. Tādēļ dzirdot šī vārda skaņu, mums rodas īpašas asociācijas. Sintoisma reliģijā baltā krāsa simbolizē šķīstību un, ieejot svētvietā, viss sākas ar pašattīrīšanos. Iespējams, mēs šo vēstījumu neatsaucam atmiņā ik dienas, bet, ja redzam baltu papīru pie sintoistu tempļa, mēs apzināmies tā sakrālo būtību.

Vai atšķirīgi raugāties arī uz papīra izmantošanu arhitektūrā? Kā tas atspoguļojas jūsu profesionālajā darbībā?

Tradicionālajā japāņu arhitektūrā papīrs tiek izmantots kā aizslietnis vai logs, dažkārt kā dekoratīva tapete, lai nosegtu kādu virsmu, piemēram, «vaši» papīrs tējas namiņos. Šī ir viena no pamanāmākajām atšķirībām salīdzinājumā ar Eiropas arhitektūru. Japāņu arhitekts Šigeru Bans (Shigeru Ban) papīru izmanto kā būvmateriālu vismeistarīgākajā veidā. Viņš ir radījis neskaitāmas ēkas dabas katastrofās cietušajiem no papīra caurulēm, kas spēj izturēt ievērojamu svaru. Diemžēl es pats neesmu izmantojis papīru arhitektūrā tik liela mēroga projektā.

Kas ir japāņu telpas izpratne un kā to raksturot?

Telpas apzīmēšanai mums ir īpašs koncepts, ko saucam par «Ma», bet mēs to lietojam, arī lai izteiktu laiku vai attiecības starp priekšmetiem un cilvēkiem. Tā ir filozofiska distance, starptelpa un attiecības, kas nosaka, cik tālu vai tuvu viena lieta atrodas no otras. Tas ir noderīgi arhitektiem, jo vienā vārdā ietverts gan laiks, gan telpa. Japāņu arhitektūrai raksturīga telpas pielāgojamība — vienu istabu izmantojam dažādiem mērķiem un pārkārtojam to atbilstoši dienas stundai vai sezonālām pārmaiņām, un mūsu kultūrā šāds domāšanas veids tiek uzskatīts par vērtību.

Jau vairāk kā 10 gadus strādājat Tallinā, vai esat ievērojis atšķirības starp japāņu un igauņu telpas izjūtu?

Tieši tādēļ, ka igauņu valodā ir atrodams vārds «ruum», es atklāju, ka viņi saprot mūsu telpas konceptu labāk nekā amerikāņi. Ir grūti šo japāņu «Ma» pārtulkot angļu valodā, jo pats vārds «space» nenes sevī nozīmi, taču japāņi «Ma» redz kā telpu, kas ietverta cita procesa būtībā. Tāpēc es jūtu, ka mani ar igauņiem vieno līdzīga ideoloģija.

Šeit apkārtne ar tās vēsturiskajiem slāņiem ir tik pamanāma. Japānā vairākums ēku dabas katastrofu vai Otrā Pasaules kara uzlidojumu dēļ ir salīdzinoši jaunas un tik tikko sasniedz 50 gadu atzīmi, tāpēc ainava nepārtraukti mainās, bet šeit tā ir tik stabila. Japānā tiek restaurēti tikai vērtīgi objekti — tempļi, svētnīcas, vēsturiskas nozīmes celtnes, bet netiek saglabāta urbānā ainava vai pilsētas daļas. Baltijas valstīs koka ēku apkaimes tiek uzlūkotas kā vienota vide, tāpēc tiek saudzīgi aizsargātas. Šādā veidā varam saglabāt tradicionālo atmosfēru, kāda tā ir bijusi, tajā pašā laikā to atjaunojot, bet cienot kā kopumu.

Kāda, jūsuprāt, ir pagaidu instalāciju nozīme un vieta arhitektūrā?

Var paiet vairāki gadi līdz realizē savu ideju arhitektūrā, bet pagaidu instalācijas sniedz ātrāku rezultātu un vari iejaukties publiskajā telpā, kur tas bieži vien nav iespējams ar arhitektūru. Mēs varam izmantot šo īslaicīgās un konkrētai vietai veidotās instalācijas aspektu, jo tā ir teicama mācīšanās metode — tu eksperimentē, iemācies lasīt kontekstu, iejaucies publiskajā vidē un redzi, kā to uztver cilvēki.

Pastāstiet vairāk par savu festivāla darbu — kāpēc izvēlējāties veidot instalāciju tieši bibliotēkai?

Kad pastaigājos Kalnciema kvartāla apkārtnē, atradu šo vientuļo un skumīgo ēku paslēpušos aiz kokiem pakalna galā. Bija savādi redzēt šo ķieģeļu mājiņu koka arhitektūras mantojuma ieskautu. Tā bija sava veida sociālā misija, un es to nevarēju atstāt novārtā. Šīs arhitektūras instalācijas mērķis nav radīt ko skaistu, bet gan atmodināt sabiedrisko apziņu un vērst uzmanību uz ēkai nepieciešamo palīdzību un renovāciju. Bibliotēka tiek dēvēta par «Zvirbuli»; iespējams, mēs varam palīdzēt šim putnam atkal lidot.

Kāpēc instalācija īstenota šādā veidā, ietinot ēku papīrā?

Ar papīra palīdzību es vēlējos attēlot grāmatas, kas jau mīt bibliotēkas iekšienē. Iedvesmojoties no origami, es salocīju papīru, un tas konstrukcijai deva papildus izturību, turklāt saulainā laikā gaismas spēles rada interesantas ēnas un sniedz ēkai dziļumu. Instalācijai izmantoju baltu abpusēji laminētu kartonu, lai tas izturētu lietu, bet ēkas fasādes nelīdzenumu dēļ kartonu pieskrūvēju koka rāmim. Projekta laikā uzzināju, ka māja tikusi celta 19. gadsimta nogalē kā koka vasarnīca, bet 1960. gados tā pārvērsta par bibliotēku, apliekot fasādi ar ķieģeļiem. Man tā šķiet skaista sakritība, ka ēkai tagad ir trīs laika slāņi — koks, ķieģelis un papīrs.