Attēls — Zīle Liepiņa

Jau ceturto gadu ārpus vasaras festivālu sezonas Latvijas mazākajā pilsētā Durbē savu programmu īsteno vietējās ražas, mūzikas un mākslas festivāls «Zemlika».

Sižeti Antra Bērtule 21. oktobris, 2014

Līdzās eksperimentālās mūzikas festivālam «Skaņu mežs», arī «Zemlikā» atklājas organizatoru spilgtais rokraksts festivāla idejas izstrādē, programmā un vizuālajā tēlā, uz Latviju vedot tikai tādu kultūras produktu, kas pašiem ir tuvs un saprotams. «Zemlikas» centrālā ass ir mākslinieciski augstvērtīgi koncerti — vienā nedēļas nogalē klausītāji dzirdēs noskaņās rudenīgu, tumšu elektroniku, eksperimentus, folku, redzēs neatkarīgo kino, teātri, mākslu, varēs nopirkt vietējo ražotāju produktus.

No Latvijas mūziķiem festivālā šogad spēlēs Kārlis Kazāks, «Mielavs un Pārcēlāji», viena no Latvijā vecākajām folkloras kopām «Kokle», jaunā mūziķe Mionia (Maija Līcīte), tradicionālās dziedāšanas grupa «Saucējas». Sintīpopa grupa «Lust For Youth» (Dānija) piedāvās eksperimentālas dejas; estrādes noskaņas atklāsies šveicieša trio «Klaus Johann Grobe» mūzikā, bet uz gotiski melodiskā viļņa turēsies skotu «Graveyard Tapes», čelliste Džūlija Kenta (Julia Kent) un psihedēliskā ģitāriste Noveller jeb Sāra Lipsteita (Sarah Lipstate) no ASV. Ko vieglāku un tautiskāku varēs saklausīt lietuviešu folka dueta «Kamanių Šilelis» dziesmās, vieta ir arī džezam un improvizācijai — iesaku Vilu Gatriju (Will Guthrie) no Austrālijas  un «Hedvig Mollestad Trio» no Norvēģijas.

Ar «Zemlikas» organizatoru Miku Magoni tikos, lai jau plašāk runātu par festivāla veidošanu un koncertvidi Latvijā.

Ko jaunu «Zemlikas» festivālā varam gaidīt šogad?

Pieturamies pie tām pašām norises vietām un žanru ievirzes kā iepriekš. Durbes skolā uzstāsies folkmūziķi. Pirmais vakars kultūras namā būs veltīts ģitārmūzikai, bet sestdien – eksperimentālajai un elektroniskajai deju mūzikai. Baznīcā abus vakarus būs baudāmi atmosfēriskāki koncerti. Būs filmas ar tādu kā misticisma ievirzi, melnbaltās kinolentes, sava žanra klasikas darbi. Tāpat arī jaunāko īsfilmu izlase, kas iekļauta «2Annas» programmā, un Latvijas Kultūras akadēmijas studentu darbi.

Kā vietējie iedzīvotāji pieņem festivālu?

Ar tā domu ir saraduši, bet vienmēr atradīsies kāds, kuram ir ko teikt. Diemžēl arī reģionālie mediji man nezināmu iemeslu dēļ koncentrējas tieši uz «Zemlikas» «blusu» meklēšanu, un par galvenajām ziņām kļūst ar festivāla saturu nesaistītas lietas. Viņiem interesē, cik lielus līdzekļus pašvaldība ir piešķīrusi, vai Durbei festivāls vispār ir nepieciešams. Pagājušogad bija virsraksts «Pilsēta ekonomisko labumu no šī festivāla vēl nejūt». Galu galā, ne mums ir jārisina vietējo iedzīvotāju ekonomiskās problēmas. Bet, domāju, četru gadu laikā vietējie spējuši novērtēt, ka aktivitātes — teātris, kino, māksla, izņemot maksas koncertus, — ir cilvēkiem pieejamas par brīvu.

Festivāla organizēšanai nepiesaistāt korporatīvos sponsorus. Kā izdodas nodrošināt tā budžetu?

Ar sponsoriem nestrādājam ideoloģisku iemeslu dēļ. Jau no pirmās dienas izvirzījām to par pašmērķi. Apzināti izvairāmies no korporatīvo sponsoru piesaistes, nekalpojam uzņēmumu biznesa interesēm, vēlmei veidot promocijas kampaņas festivālos. Finansējumu meklējam fondos, vēstniecībās, pašvaldībā, Kurzemes reģiona kultūras projektu konkursos.

Vai ar šo pieejamo finansējumu ir iespējams nosegt festivāla izmaksas?

Esam ceļā uz to. Iepriekšējie trīs gadi sevi nav atpelnījuši, tomēr zaudējumi ar katru gadu kļūst arvien mazāki. Šogad absolūtajos skaitļos līdzfinansējums iegūts lielāks kā pērn. Ir klusa cerība, ka šogad iziesim pa nullēm.

Kādi ir galvenie festivāla organizēšanas principi?

Pirms pāris gadiem intervijā ar «Positivus» mūzikas festivāla organizētājiem dzirdēju tādu frāzi: neaicināt grupas, kas patīk pašam, bet gan tādas, kas patiktu klausītāju masai. Šeit mūsu ideja principiāli atšķiras — ar saturu nemēģinām izpatikt plašam klausītāju lokam. Godprātīgi varu teikt, ka piedāvājam to, kas personīgi mums šķiet vērtīgs neatkarīgi no tā, kas skan radio. Manuprāt, neaicināt māksliniekus, kas pašiem patīk, mēģinot uztaustīt šī brīža aktuālo, ir vieglākais ceļš.

Kas ir jūsu komanda?

Esam trīs, reizēm četri: es, Mārtiņš Kuzmins, kurš pats spēlē bungas projektā «Kaktiņš un stūrītis», un Anna Zagorska, kura darbojas ar teātri un uzrauga brīvprātīgo darbu.

Savulaik presē esi veltījis skarbus vārdus Latvijas koncertu industrijai. Ko par šo vidi domā šodien?

Par to varētu runāt līdz pusnaktij. Tā mūzikas scēna, kuru es augstu vērtēju, ir pilnvērtīga, tur viss ir kārtībā. Taču industrijas pie mums kā tādas nav. Diemžēl dzīvojam projektu laikmetā, kur menedžeri ir sākuši rosīties. Līdz ar to latviešu neatkarīgās, bet tik un tā atkarīgās, mūzikas spozme ir panākta ar visādiem citādiem līdzekļiem, tikai ne ar pašu mūziku. Brīžiem man tas šķiet negodīgi. Ir grupas, mūziķi un pasākumi, kas spēj agresīvi iekarot klausītāju uzmanību, un ir tādi, kuri nepiekopj šāda veida publisko lietu kārtošanu, tiekot nepelnīti aizmirsti. Bieži vien rodas sajūta, ka plašsaziņas līdzekļi neievēro spēka samēru informācijas apritē. Desmit reizes dienā runājot par vienu pasākumu, tikai vienpadsmitajā atceras to citu, kas arī notiek Latvijā.

Tu vēlētos, lai par eksperimentāliem mūzikas notikumiem presē runātu vairāk?

Noteikti. Ar savu klausītāja un organizatora pieredzi varu teikt, ka tam pašam «Skaņu Mežam» neklājas tik labi kā līdzīgam festivālam kaut vai Polijā. Tur publika ir zinošāka, jo viņiem par šo mūziku tiek stāstīts caur medijiem. «Zemlikas» gadījumā pat nav runa par kaut kādu radikālu troksni un avangardu, mums būtiska ir melodija, ritms, kompozīcija. Labi apzinos, ko šie mūziķi nozīmē citās valstīs, ko par tiem ir teikuši pasaules mūzikas mediji. Ja viņi izpārdod koncertus Londonā vai Stokholmā — pilsētā, kas mēroga ziņā līdzinās Rīgai, — tad jau šajā saturā kaut kas ir. Nevis — ja es viņu nezinu, tad nav vērts klausīties. Un tam cilvēkam neko nevar pārmest visa iepriekš minētā dēļ.

Kas šķiet tas neatkārtojamais festivāla rīkošanai Durbē?

Saturiski un ģeogrāfiski Durbe nav tāda mazpilsēta kā Kuldīga vai Cēsis ar vēsturisko centru vai pili. Šis tad ir mēģinājums festivālu rīkot it kā nekādā, bet pietiekami eksotiskā pilsētā tālu no Rīgas. Protams, tā ir arī iespēja tirgoties vietējiem uzņēmējiem, piemēram, pārdodot Durbes vīnus.

Kas ir visgrūtākais šāda festivāla rīkošanā?

Nav grūti vispār, bet darba un laika ziņā ietilpīgi. Mēs nekad nezinām, vai nākamā gada festivāla budžets būs tāds kā šogad. Varbūt izdosies labāk, vai nekā neizdosies. Pārējais ir praktiskas lietas. Šiem mūziķiem tie ir vienīgie koncerti Latvijā, ir jādomā par transportu no lidostas un pienācīgu izmitināšanas vietu, kuras Durbē nav. Mūziķus izmitinām Liepājā.

Tātad risks organizēt šādu festivālu ir liels.

«Zemlikas» kapacitāte ir 700 – 800 cilvēku, tas ir biļešu skaits, ko mēs kādu dienu varētu pārdot. Pie šāda biļešu skaita festivāls nostātos uz savām kājām sestajā septītajā gadā. Ideālais modelis ir pārdot konkrēto skaitu biļešu, lai ieņēmumi nebūtu mainīgi. Jautājums ir, vai spēsim noturēt tādu programmu, kas klausītāju joprojām interesēs. Šobrīd festivāla apmeklētāju skaits, lai arī lēnām, bet pieaug.

 

Festivāls «Zemlika» notiks 24.–25. oktobrī Durbē. Biļetes pieejamas festivāla informācijas centrā Durbē, kā arī internetā.