Foto — Ansis Starks

Ķīnā, svētā Sunšaņa kalna pakājē budistu mūki sniedz levitācijas performances arhitektu biroja «Mailītis Architects» projektētā amfiteātrī.

Sižeti Evelīna Ozola 21. marts, 2017

2010. gadā, kad arhitekta Austra Mailīša birojs kopīgi ar «Aerodium» veiksmīgi īstenoja Latvijas paviljonu vispasaules izstādē «Expo 2010» Šanhajā, Austri uzrunāja ķīniešu uzņēmējs, interesējoties par iespēju uzbūvēt ko līdzīgu Šaoliņā. Arhitekts piedāvājumam piekrita, un sešus gadus vēlāk Šaoliņā gaisā pacēlās pirmie lidotāji.

Šaoliņas klosteris, Sunšaņa kalns un Denfengas pilsēta Ķīnas Henaņas provincē veido nozīmīgu reliģisku centru — to uzskata par dzenbudisma un kungfu cīņas mākslas rašanās vietu. Kā kultūrvēsturiski nozīmīga vieta tā iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā un ir arī visnotaļ populāra vietējā un starptautiskā tūrisma galamērķis. Iedvesmojoties no vietējās dabas un kultūras, Austris piedāvājis brīvdabas amfiteātri, kura arhitektoniskajā formā apvienoti divi simboli — kalns un koks. Būves funkcija savukārt konceptuāli balstās levitācijā, kuras noslēpuma pētniecībai gadsimtiem ilgi nodevušies Šaoliņas mūki. Amfiteātrī notiekošie priekšnesumi interpretē gadsimtus senus, kā arī mūsdienu populārās kultūras mītus. Simboliskajā kokā iebūvētais vertikālais vēja tunelis padara levitāciju fiziski iespējamu un izklaidējošu tribīņu kalnā sēdošajiem skatītājiem.

Lidojošo mūku teātra galvenie lietotāji ir kungfu skolnieki — bērni, kurus jau trīs gadu vecumā vecāki no visas Ķīnas sūta uz kungfu internātskolām, kas atrodas pie Šaoliņas klostera. Denfengas pilsētiņā ir vairāk kā 35 000 kungfu skolnieku, kuri formāli nav mūki, taču viņu dzīvesveids nav gluži parasts. Ēkas pasūtītājs un apsaimniekotājs ir «Henan Ji An Industrial Co», kas izmanto ēku ne vien kā treniņu vietu kungfu skolniekiem, bet arī teātri lidošanas izrādēm un izklaides vietu ikvienam interesentam. Priekšnesumu mākslinieki ir «Aerodium» apmācīti lidotāji, profesionāli dejotāji, kungfu meistari un skolnieki. Skatītāji ir vietējie jaunieši, kungfu skolnieki, Ķīnas un ārvalstu tūristi.

Būvniecības metode apvieno Ķīnas mūsdienu tehnoloģijas un tradicionālu amatniecību — ar lāzeri griezta tērauda struktūra balsta akmens pakāpienus, kas veidoti roku darbā vietējās akmeņlauztuvēs. Būvei ir četras funkcionālas zonas: ārējie pakāpieni, skatuve ar vēja tuneli, iekštelpas ar māksliniekiem un skatītājiem nepieciešamajām telpām, kā arī mašīntelpa. Amfiteātra arhitektūra šķietami turpina apkārtnes reljefu, kļūstot par vienu no kalnu galotnēm, un, pateicoties būves formai, vēja tuneļa dzinēji var iegūt nepieciešamo gaisa plūsmu. Vertikālajā vēja tunelī gaisa plūsma sasniedz 200 km/h, ko rada jaudīgi motori ar ventilatoriem un sistēma šo motoru darbināšanai un kontrolēšanai. Tehnoloģijas būvē iestrādātas kopīgā darbā ar «Aerodium», izveidojot motoru telpu ar klusinātājiem, lidošanas tuneli un citas funkcionālās zonas.

Jautāts par pieredzi, projektējot un uzraugot būvniecību Ķīnā, Austris atzīst, ka «kultūras atšķirības ir ievērojamas, un tās ietver arī darba kultūru. Lai spētu sadarboties, bija jāmācās strādāt pēc ķīniešu principiem, jāapgūst cita izpratne par pamatlietām. Piemēram, — kas ir patiesība? Kā tiek mērīts laiks? Izrādījās, ka arhitektūras zīmējumi ir universāla valoda, kas palīdz saprasties arī ar cilvēkiem, ar kuriem citādi nav iespējams pārmīt ne vārda. Būvniecības kvalitāte gan Ķīnā ir zemāka. Bija jācīnās, lai iespēju robežās to paaugstinātu. Bija jāņem vērā arī klimata īpatnības, attālums, laika atšķirības.»

Par Šaoliņas lidojošo mūku tempļa projektēšanu un būvniecību «Vides filmu studijā» šobrīd top arī filma, kuras pirmizrāde gaidāma 2017. gada nogalē.

Projekta autori: Austris Mailītis, Ints Menģelis, Kārlis Melzobs, Dina Suhanova, Valters Murāns, Andra Odumāne, Jekaterina Olonkina. Tehniskos risinājumus veidojuši «Aerodium».