Paviljons «Steampunk». Foto — Tõnu Tunnel

11. septembrī Tallinā tika atklāta un līdz novembra vidum apskatāma arhitektūras biennāle, kuras tēma šoreiz ir «Beauty Matters» jeb «Skaistuma nozīme». Lai gan skaistuma ietekme daudzās dzīves sfērās ir neapšaubāma, šāds pieteikums arhitektūras pasaulē var tikt uztverts ar skepsi.

Reportāžas Evelīna Ozola 23. septembris, 2019

««Skaistums» ir arhitektūrā aizliegts vārds,» apgalvo Dr. Jele Reisnere (Dr. Yael Reisner), Tallinas Arhitektūras biennāles kuratore. Kad pagājušā gadsimta 30. gados līdz ar modernismu arhitektūrā priekšplānā izvirzījās funkcionalitāte, skaistums, gaume un subjektivitāte kļuva maznozīmīgi. Visu šo laiku formai ir bijis jāseko funkcijai, nevis estētikai. Tomēr interese par skaistumu mūsdienās sāk atdzimt, uzskata kuratore.

Reisnere atzīst, ka skaistuma tēma viņu nodarbinājusi gandrīz visu mūžu. 2010. gadā viņa kopā ar arhitekti Flēru Vatsoni (Fleur Watson) izdeva grāmatu «Architecture and Beauty. Conversations about A Troubled Relationship» (latv. val. — «Arhitektūra un skaistums. Sarunas par vētrainām attiecībām»), kurā 20 pasaulslaveni arhitekti apspriež skaistuma nozīmi. Biennāles kūrēšana ir likumsakarīgs nākamais solis, iespēja Reisnerei demonstrēt savu skatījumu uz skaistu arhitektūru daudz ietilpīgākā formātā. Tallinas Arhitektūras biennāles programmu veido kuratores izstāde, simpozijs, vīziju konkurss, instalācijas publiskā ārtelpā, skolu izstāde un dažādi satelītpasākumi. Šajā apskatā galvenokārt pievērsīšos kuratores izstādei un biennāles katalogam.

Daudznozīmīgs, nevis burtisks

Lai pamatotu skaistuma nozīmīgumu, Reisnere argumentus meklē nevis arhitektūrā pašā, bet gan matemātikā, neirozinātnē un dzejā. «Vizuāls skaistums ir subjektīvs tādā nozīmē, ka to iespējams piedzīvot vien tādos veidos, kādos to spēj uztvert skatītāja smadzenes, nevis tādos, kādos tas objektīvi pastāv. Piemēram, mēs nepazīstam infrasarkanu vai ultravioletu skaistumu, jo mūsu smadzenes nespēj tāda veida stimulus uztvert,» savā esejā biennāles katalogā raksta filozofs Teilors Inoks (Taylor Enoch). Viņš detalizēti un tehniski analizē krāsu, proporciju un formu uztveri no neiroestētikas viedokļa. «Matemātikā ideja ir skaista tad, ja tā ir pārāk pārsteidzoša vai pārāk blīva, lai to pilnībā varētu saprast,» raksta matemātiķis Rons Aharoni, izskaidrojot arī valdzinošas mūzikas un dzejas uzbūvē atrodamo matemātisko kārtību. Vairāki eseju autori neatkarīgi viens no otra nonāk pie secinājuma, ka skaists ir tas, kas ir daudznozīmīgs, nevis burtisks, tas, kas ir noslēpumains un reizē patiess.

Šķiet, ka pati kuratore biennāles koncepcijas skaidrošanā sastopas ar zināmām grūtībām, un to var saprast — viņai jānostājas pret arhitektūrā iedibināto sistēmu, turklāt pārliecinoši jāpamato nepieciešamība pēc kā neizmērāma un subjektīva, kas vienlaikus ir arī pašsaprotams. Tādēļ interesanti noskaidrot, kas pašai Reisnerei šķiet skaists, un atbilde atrodama viņas dzīves gājumā.

Skaistais parametricisms

Dr. Jele Reisnere sākotnēji Izraēlā studējusi bioloģiju, vēlāk pievērsusies mākslas vēsturei un vides dizainam, visbeidzot Arhitektūras asociācijas (AA) skolā Londonā apguvusi arhitektūru. Kopš 1991. gada Reisnere strādājusi kā pasniedzēja un vieskritiķe virknē prestižu arhitektūras skolu Eiropā, ASV un Japānā, kā arī veidojusi savu arhitektūras praksi. Reisneres konkursu darbos un instalācijās, viņas rīkotajās un vadītajās akadēmiskajās domapmaiņās atklājas interese par dekonstruktīvismu un agrīno parametricismu. Starp Reisneres laikabiedriem, kolēģiem un draugiem ir arhitekti Gregs Linns (Greg Lynn), Toms Meins (Thom Mayne), Volfs D. Prikss (Wolf D. Prix), Ēriks Ovens Moss (Eric Owen Moss), arī Zaha Hadida (Zaha Hadid), bet viņas dzīvesbiedrs ir sers Pīters Kuks (Sir Peter Cook).

Parametricismu biennāles galvenajā izstādē pārstāv austriešu birojs «soma», kas uzmodelējuši smalku skulpturālu mākoni ap tukšo Tallinas Pilsētas halli (Linnahall). Tas atgādina kādu parazītisku baktēriju, kas pakāpeniski aprij monumentālo ēku, bet paši autori tajā saskata Linnahalli aktivizējošu telpisku struktūru. Līdzīgā stilistiskā virzienā dodas arī kuratores un Bārnabija Ganinga (Barnaby Gunning) kopīgi projektētais paviljons, kura mīkstās vilnas sienas pārplūst mēbelēs. «Mēs ticam, ka cilvēki ir «iekodēti» ieraudzīt skaisto dabas formu kompleksajā uzbūvē,» saka autori, papildinot instalāciju ar pieskaņotu plauktu telpaugiem.

Taču ne visi izstādes dalībnieki pārstāv organisku formu arhitektūru. Šeit ir arī Su Fudžimoto (Sou Fujimoto) paviljons, kas rada asociācijas ar «Minecraft» robusto estētiku un kam dots atbilstošs nosaukums «Atvērtā ala». Lai gan konceptuāli instalācija turpina autora meklējumus dzīvojamo telpu projektēšanā, tai pietrūkst Fudžimoto rokrakstam raksturīgā gaisīguma.

Izstādē piedalās arī šobrīd teju visur klātesošais duets «Space Popular», kuru instalācijā viens ar otru savienojas divi virtuāli mājokļi. Starp pārējiem darbiem šis izceļas ar skaidru koncepciju un, manuprāt, visticamāko minējumu par nākotni. Apdrukātie audumu slāņi gan nav ērtākais veids darba uztverei, bet pievienotās VR brilles un video ļauj to izbaudīt pilnībā. «Virtuālās un paplašinātās realitātes tehnoloģiju ienākšana mūsu ikdienā padara komunikācijas medijus trīsdimensionālus, līdz ar to tas kļūst par arhitektūras jautājumu,» uzskata «Space Popular». Šo domu turpina Paulas Strundenas (Paula Strunden) instalācija, kurā iespējams apskatīt visu izstādes darbu virtuālās versijas.

Vizuāli pievilcīgas un uz brīdi izklaidējošas ir Elēnas Manfredini (Elena Manfredini) trīsdimensionālās, animētās tapetes, efektīgi izskatās arī «Kadarik, Tüür. Arhitektid» ar indīgi zilas krāsas siltumizolāciju pārklātais kiosks. Tikmēr «March Studio» un Kadri Kerges projektētās struktūras, lai gan risina skaidri definētus mājokļu jautājumus, tomēr īsti neaizķeras atmiņā.

Visi izstādes darbi pārsteidzošā kārtā pievēršas nevis skaistuma iztirzāšanai, bet gan mājokļiem un dzīvojamai videi. Šī apakštēma biennālē iezogas negaidīti un bez pamatojuma, bet to arī nevar apstrīdēt — mājokļa jautājums ir vienmēr aktuāls, un skaistums dzīvojamā vidē noteikti nav mazāk svarīgs kā jebkur citur.

Veiksmīgs risinājums ir balkonā virs izstāžu zāles izvietotie video stāsti, kas vairumu no darbiem padara saprotamākus, dziļākus, un varētu arī teikt, ka skaistākus. Tas ļāvis ekspozīcijā atbrīvoties no gariem eksponātu aprakstiem, mudinot apmeklētājus fokusēties uz telpisko un vizuālo pieredzi. Tikai divas no astoņām kuratores izstādē apskatāmajām instalācijām ir igauņu arhitektu radītas, taču visi darbi apskata kādu vietu vai aktuālu jautājumu Igaunijā, tiesa gan, samērā virspusēji. Par redzamāko reveransu Igaunijai izstādē kalpo siena, kuru klāj fotogrāfa Arnes Māsika (Arne Maasik) iemūžināta bērzu birzs agrā pavasarī, kā arī nocirstu bērzu stumbru kolonnas dažviet telpā. Šis novecojušais paņēmiens līdz ar puķpodiem, ar ko dekorētas vairākas no instalācijām, liek justies nedaudz neērti.

Digitāls roku darbs

Manuprāt, skaistākā izstādes daļa meklējama ārpus Arhitektūras muzeja telpām — tas ir paviljons «Steampunk», ko veidojusi autoru grupa no Austrālijas un Lielbritānijas (Gwyllin Jahn, Cameron Newnham («Fologram»), «Soomeen Hahm Design», Igor Pantic, «Format Engineers»). Liekti vītā forma spēcīgi un intriģējoši kontrastē ar muzeja ēku, blakus esošo ostas un Rotermana kvartāla apbūvi un tālumā redzamo Tallinas vecpilsētas siluetu. Redzot autoru komandas priecīgo satraukumu, uzreiz top skaidrs, cik nozīmīgs viņiem bijis šis projekts un cik daudz pūļu tam veltīts. Savītā, digitāli radītā paviljona forma materiālā īstenota ar vecmodīgām, analogām metodēm — katru koka dēli atsevišķi pacietīgi tvaicējot un liecot. Tieši šajā darbietilpīgajā procesā ir dzimis skaistums — paviljona materiāls ir pazīstams, bet deformēts līdz nepazīšanai; tā pārtapšanas veids nav acumirklī saprotams, bet tajā ieguldītās rūpes un meistarība ir nolasāmi.

Vai biennāles galvenā izstāde pārliecina, ka skaistums arhitektūrā ir nepieciešams? Vai tā piedāvā jaunus veidus, kā apspriest un vērtēt arhitektūras estētiku? Vai biennāle izvirza būtiskas atziņas par skaistumu mūsdienās? Izstāde un tās katalogs piedāvā vairākas interesantas un domas rosinošas versijas par skaistumu, taču šaubos, vai tā spēs jel kā ietekmēt vai pat saprotami definēt arhitektūras attiecības ar to. Skaistuma reanimēšanai būs nepieciešama skaidrāka un skaļāka balss.

Taču biennāles nekad nav tikai to saturs — tās ir arī notikumi pilsētā, jaunas iepazīšanās, starptautiskās arhitektūras kopienas stiprināšana. Mums ir ļoti paveicies, ka tepat kaimiņos, dažu stundu brauciena attālumā iespējams apmeklēt virkni labu arhitektūrai veltītu pasākumu, apskatīt Tallinas jaunākās celtnes un kvartālus, satikt tuvāku un tālāku valstu kolēģus un pie kāda dzēriena apspriest, kas kuram šķitis skaists un svarīgs. Tallinas Arhitektūras biennāle turpināsies līdz pat 17. novembrim.