Gaidot grāmatu «Tas nav domāts tev! Tas domāts ēkai», kas papildinās Latvijas paviljonu Venēcijas biennāles 17. starptautiskajā arhitektūras izstādē, publicējam vienu no grāmatas esejām — Jeļenas Solovjovas komentāru par bailēm no tehnoloģijām. Arhitektu biroja «NRJA» un konsultāciju uzņēmuma «Levelup» kūrētais izdevums pēta cilvēka pretestību tehnoloģijai esejās, īsstāstos un ekspertu komentāros. Grāmatas autori apskata ērmīgu «tehnonejēdzību» piemērus, izceļot cilvēcīga skatījuma nozīmi arhitektūrā un palīdzot sadzīvot ar mūsdienu gudrajām iekārtām.
Bailes no jaunām tehnoloģijām cilvēki ir izjutuši tik ilgi, cik ilgi vien šīs tehnoloģijas paši ir radījuši un pilnveidojuši. Neatkarīgi no tā, vai bīstamies no mikroviļņu krāsns, kas līdzās siermaizītēm skeptiķu iztēlē var izkausēt arī tās īpašnieku, vai uztraucamies, ka mūsu sarunas noklausās viedie asistenti, jaunas tehnoloģijas daudziem rada diskomfortu, un, par spīti acīmredzamajiem ieguvumiem, nebūt ne visi planētas iedzīvotāji ir gatavi tūlītēji ļauties novitāšu piedāvātajām iespējām. Precīzāk — pētnieks Marks Brosnans grāmatā «Technophobia: The Psychological Impact of Information Technology» (Tehnofobija: informācijas tehnoloģijas psiholoģiskā ietekme, 1998) norāda, ka apmēram viena trešdaļa pasaules iedzīvotāju izjūt bailes no tehnoloģijām. Šīs bailes var būt gan teju nemanāmas, gan pietiekami spēcīgas, bet sevišķi smagos gadījumos ir pielīdzināmas sajūtām, kuras izjūt cilvēki ar arahnofobiju (bailēm no zirnekļiem), sastopoties ar savu baiļu subjektu.
Bailes no tehnoloģijām vai nepatiku pret tām zinātne definē kā tehnofobiju. Pirmo reizi šis jēdziens kļuva izteikti aktuāls industriālās revolūcijas laikā, kad cilvēku darba aizstāšana ar dažāda veida ierīcēm kļuva par satraucošu realitāti teju visās dzīves jomās. Taču bažas par tehnoloģiju iejaukšanos cilvēku dzīvēs ir izskanējušas arī iepriekš. Sokrāts, piemēram, savulaik norādīja, ka rakstītais vārds var būtiski kaitēt cilvēces attīstībai, jo tas «veicinās aizmāršību mācekļu dvēselēs, viņi pārstās izmantot savu atmiņu [..]. Viņi būs dzirdējuši daudz, bet neko no tā nebūs iemācījušies.» Līdzīgas rūpes bija arī cilvēkiem, kuri 15. gadsimtā pirmo reizi saskārās ar iespiedpresi — viņi uztraucās, ka tekstu masveida pavairošana radīs apjukumu un lieku informācijas pārbagātību. 19. gadsimtā informācijas aprites ātrumu starp cilvēkiem būtiski palielināja telegrāfa izgudrošana, un arī tas radīja nopietnas raizes. 1906. gadā britu laikraksts Punch publicēja karikatūru, kas ilustrēja potenciālos jaunās tehnoloģijas upurus — sievieti un vīrieti, kuri sēž koka pavēni katrs ar savu telegrāfa ierīci un ir aizgriezušies viens no otra. Karikatūras paraksts vēsta: «Šie divi tēli nekomunicē viens ar otru. Sieviete ir saņēmusi mīlestības vēstuli, vīrietis — sacīkšu rezultātus.»
Pētnieks un autors Donalds Normans grāmatā «The Design of Everyday Things» (Ikdienas lietu dizains) uzsver ar tehnoloģijām saistītās pretrunas: «Tās pašas tehnoloģijas, kas padara mūsu dzīvi vienkāršāku, piedāvājot plašāku ierīču funkcionalitāti, vienlaicīgi to sarežģī, jo ierīces kļūst komplicētākas, grūtāk izprotamas un lietojamas. Tas ir tehnoloģiju paradokss.» Normans to rakstīja 1988. gadā, uzsverot, ka datori, ko izmantosim nākotnē, tiks integrēti visdažādākajās ierīcēs, kļūs lietotāja acij nemanāmi un vēl mazāk izprotami. Viņa pareģojums ir piepildījies — viedtālruņa procesors šodien ir jaudīgāks par datoru, ar kura palīdzību NASA reiz nogādāja pirmo cilvēku uz Mēness virsmas. Brosnans šajā saistībā savā pētījumā uzsver, ka tik ilgi, kamēr mēs lietosim tehnoloģijas, tikpat neatņemama mūsu ikdienas sastāvdaļas būs arī bailes no tām; patiesībā situācija tikai pasliktināsies. Jo sarežģītākas šīs ierīces būs un jo lielāka būs mūsu iespēja kļūdīties tās lietojot, jo lielāku nepatiku, izbīli un šausmas mēs izjutīsim.
Tehnofobija var izpausties ļoti dažādos veidos: cilvēks var atteikties runāt vai pat domāt par tehnoloģijām, just nemieru, tās lietojot, vai kultivēt sevī agresīvu, naidīgu nostāju pret tehnoloģiju izplatību sabiedrībā. Lai gan tehnofobija var būt aktuāla jebkurā vecuma grupā, autors un publicists Duglass Adamss izvirzīja teoriju, ka bailes no jaunām tehnoloģijām cilvēks attīsta dzīves laikā. Tās tehnoloģijas, kas veido pasauli, mums piedzimstot un maziem esot, mēs uztveram kā dabisku dzīves sastāvdaļu. Tikmēr tehnoloģijas, kas tiek attīstītas un apgūtas, cilvēkam esot vecumā no 15 līdz 35 gadiem, lielākoties tiek uztvertas kā jaunas un aizraujošas, savukārt tehnoloģijas, ar ko saskaramies pēc 35 gadu atzīmes, arvien biežāk tiek uzskatītas par nedabiskām un normālajai lietu kārtībai neatbilstošām.
Viedās mājas koncepts, kādu to pazīstam šodien, ir attīstījies deviņdesmito gadu beigās. Ar viedo sistēmu palīdzību savās mājās šodien varam attālināti regulēt siltumapgādes un novērošanas sistēmas, elektrosistēmu un cita veida elementus. Pētnieki prognozē, ka līdz 2024. gadam visā pasaulē darbosies 555 miljoni balss asistentu un ka līdz 2023. gadam 309 miljonos jeb 15% mājsaimniecību visā pasaulē būs uzstādīta vismaz viena viedā sistēma. Tomēr līdzšinējā statistika liecina, ka viedo māju attīstība notiek lēnāk, nekā sākotnēji tika paredzēts, un ieviest tehnoloģijas savos mājokļos mēs vēlamies mazāk un retāk nekā, piemēram, automobiļos. Lielākās lietotāju bažas ir saistītas ar produktu sarežģītību, kā arī informācijas drošību. Visvairāk cilvēkus gudrās mājas kontekstā satrauc tas, ka viņi varētu tikt novēroti. Nevis tāpēc, ka ierīcēm piemistu spēja patvaļīgi attīstīt apziņu vai rīkoties bez īpašnieka ziņas, bet lielākoties tāpēc, ka, viņuprāt, jebkura viedā sistēma ir uzlaužama un iegūtie dati var tikt izmantoti, lai nodarītu kaitējumu sistēmas lietotājiem. Kāds 2018. gadā veikts pētījums liecina, ka 40% potenciālo viedo risinājumu lietotāju satrauc iespēja, ka ierīces var ierakstīt viņu darbības un gūt pārāk plašu informāciju par viņu ikdienas gaitām. Vairums arī uzskata, ka tehnoloģiju ražotāji pilnībā neatklāj iespējamos riskus. Satraukuma līmenis gan sasaucas ar respondentu vecumu — vecuma grupā virs 50 skepse ir lielāka nekā gados jauno tehnoloģiju lietotāju vai potenciālo lietotāju vidū.
Taču pasaule turpina attīstīties, un, par spīti bailēm un raizēm, mēs tehnoloģijas lietojam biežāk un izstrādājam ātrāk nekā jebkad iepriekš. Daudzi tehnoloģiju eksperti uzskata, ka, neraugoties uz potenciālajiem riskiem, viedā māja agrāk vai vēlāk kļūs par ikdienu, un es sliecos viņiem piekrist. Atskatoties vēsturē, alkas pēc progresa ir noteikušas cilvēces attīstības gaitu, un es nedomāju, ka trešajā gadu tūkstotī šī sugas raksturiezīme varētu pēkšņi izzust. Taču, tehnoloģijām attīstoties, tās patiesi ir kļuvušas ļoti sarežģītas, un tehnofobu paustās bažas par ierīču potenciālo ietekmes mērogu ir daļēji pamatotas. Domāju, tas ir labs atspēriena punkts kontroles mehānismu un jēgpilnas likumdošanas attīstībai, jo man gribētos ticēt, ka runājošas mājas, roboti un viedie asistenti nākotnes paaudzēm liksies tikpat nevainīgi, pašsaprotami un pat primitīvi, kāds šodien mums šķiet pirmais televizors vai radioaparāts, jo 2021. gadā aktuālo baiļu vietā būs uzradušās jaunas, vēl sarežģītākas un vēl grūtāk pārvaramas.
Viedokļi