Albuma noformējums — Endrju

9. decembrī nāca klajā elektroniskās mūzikas producenta un bītmeikera Oriole albums «The Mushroom Music Vol. 3». Kāds ir tā pienesums vietējai hiphopa scēnai?

Sižeti Andris Kuprišs 10. decembris, 2013

Gilu Skotu–Heronu bieži dēvē par hiphopa krusttēvu, kopš viņš pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados sāka izpildīt un ierakstīt improvizētas dzejas lasījumus perkusiju ritma pavadījumā. Lai gan pats Skots–Herons šim apgalvojumam nepiekrita, saukdams to, ko dara, par blūzoloģiju, no atbildības izbēgt neizdevās. Vismaz Latvijā par hiphopa galvenajiem varoņiem ilgu laiku tika uzskatīti tie, kas deklamē rīmes jeb tā saucamie ceremonijmeistari («master of ceremony» jeb MC), bet par tiem, kas nodrošina pavadījumu, kā tas mēdz bieži notikt, iedomājās retais. Ja instrumentālās hiphopa versijas vismaz sākotnēji bija paredzētas galvenokārt dīdžeju vajadzībām, lai tās atskaņotu un ar tām spēlētos rīmētāju sacensībās, tad ar laiku to producēšana un izdošana kļuva par ierastu lietu, padarot bītu meistarus par neatkarīgiem māksliniekiem.

Latvijas hiphopa ilggadējās problēmas pamatā bija pārpratums, ka hiphops ir galvenokārt par spēju sarīmēt tekstu, kurā jāpastāsta par savu mikrorajonu vai mazpilsētu — savu paša mazo «geto». Par to, ka ritms un runātais vārds labā hiphopa skaņdarbā nav pakārtoti, bet gan cieši savīti kopā, nez kāpēc aizmirsa.

Bet, kā izrādās, uztaisīt labu cilpu nav nemaz tik vienkārši, un tam ir nepieciešama ne tikai bungu mašīna, bet arī talants. Spriežot pēc 25 skaņdarbiem, kas apkopoti «The Mushroom Music Vol. 3», Oriolem tāds piemīt.

Pats Oriole raksturo savu ierakstu kā «muzikālu dienasgrāmatu» — piedzīvojumus, sāpes, iespējas, pārmaiņas un pieredzi. Šo gan nevarētu saukt par tipisku hiphopa cilpu albūmu; tam tiešām ir raksturīgi — kā to nodēvē kāds interneta komentētājs — «Berlīnes piesitieni», proti, sintētisks skanējums, tomēr man pašam personīgi tuvāki izrādījās albuma «klasiskākie» gabali, kā «Torus» un «Insomnia», kuros bīts ir treknāks un mierīgāks. Iespējams, tas tāpēc, ka piekrītu tiem, kas uzskata, ka iestāties avangardā vajadzētu tikai pēc tam, kad apgūti pamati.

Oriole, īstajā vārdā Uģis Vālodze, ir piederīgs «Dirty Deal Audio» komandai, un šis ir jau piektais viņa albums. Ieraksts pieejams lejupielādei mākslinieka Bandcamp lapā.