Grafikas dizains ― Rūta Jumīte un Estere Betija Grāvere

Tuvojas pavasaris, un pavisam drīz vārtus rīdziniekiem vērs vēl nebijusi iniciatīva — pašlaik neizmantotā bijušās Sporta pils teritorija pārtaps ikvienam pieejamos pilsētas dārzos un pļavās.

Ziņas Elīna Lībiete 4. marts, 2021

Rīgas apkaimju biedrību aktivitātes, pagaidu eksperimenti pilsētvidē un arī jaunais domes sasaukums liecina par to, ka Rīga mainās. Tā ne tikai kļūst iedzīvotājiem draudzīgāka un pieejamāka, bet arī piedāvā arvien vairāk veidu, kā līdzdarboties pilsētvides veidošanā. «Rīga ir gatava tam, par ko daudzi saka, ka vēl nav gan gatava. Ir jāmeklē rīki, kā organizēt iedzīvotāju iesaisti, atvieglot šo procesu un atbalstīt viņu eksperimentus un projektus,» ir pārliecināta Sporta pils dārzu idejas autore Renāte Prancāne. Sporta pils dārzi ir ne tikai pozitīvs pārmaiņu vēstnesis, bet arī projekts ar milzīgu potenciālu kļūt par paraugu un piemēru iedzīvotāju pašiniciatīvām nākotnē.

Tukšums kā iespēja

Ideja par pilsētas dārziem Renātei radās pašizolācijas laikā, pa logu vērojot kaimiņos esošo neizmantoto teritoriju: «Pandēmija aktualizēja plašas, publiski pieejamas pilsētvides nepieciešamību, jo ārtelpa sniedz veldzējumu un ir veselīgāka alternatīva iekštelpām. Turklāt, stratēģiski plānojot, tā var kļūt par rīku, kā mainīt iedzīvotāju apziņu un sajūtas par savu pilsētu.» Veidojies kā vietējā iedzīvotāja reakcija uz apkārtējo vidi, projekts turpina kultivēt lokālu iesaisti. Interese par savu zemes pleķīti Sporta pils dārzos ir lielāka nekā piedāvājums, taču priekšroka tiek dota vietējās apkaimes iemītniekiem un talciniekiem, kuri jau rudenī ieguldījās teritorijas sakopšanā. Tādējādi tiek stiprināta saikne starp jaunajiem dārzniekiem un pašu veidoto pilsētvidi.

Teritorija starp Lielgabalu, Barona, Artilērijas un Tērbatas ielu ir pamesta un iežogota jau 13 gadus. Kvartāla īpašnieki ir Igaunijas uzņēmums «Rotermann Square», kura plānus teritoriju attīstīt par dzīvojamo kvartālu piebremzēja 2008. gada finanšu krīze. Kamēr norisinās sagatavošanās darbi būvniecībai, īpašnieki ir piekrituši bez maksas nodot teritoriju pagaidu lietošanā uz trīs gadiem. Sporta pils dārzi Rīgā ir viens no pirmajiem šāda mēroga precedentiem, kad privāts uzņēmējs uz laiku atvēl savu īpašumu sabiedriskai funkcijai. Tas liecina arī par to, ka pilsētai trūkst mehānismu, kā neizmantotu, degradētu teritoriju īpašniekus mudināt tās sakopt un integrēt kopējā pilsētas audumā — kaut vai ar pagaidu risinājumiem. Graustu un pamestu teritoriju Rīgā joprojām ir daudz, un ne tikai Maskavas priekšpilsētā, Bolderājā un Andrejsalā — šādas vietas atrodamas arī pašā Rīgas centrā.

 

Sporta pils dārzu komandas uzraudzībā aizaugušais divus hektārus lielais laukums no nekurienes pakāpeniski pārvēršas vietā — publiski pieejamās pļavās un dārzos. Ieplakā, kurā kādreiz atradās Sporta pils ēka, tiks veidotas zaļas atpūtas zonas, savukārt ielas līmenī, kas aizņem kvartāla perimetru, atradīsies 150 urbānie dārziņi kopienas biedriem. Teritorijā būs arī publiskas dobes, par kurām atbildīga būs visa kopiena, kā arī komposta vietas, darba zonas un dārza instrumentu koplietošanas punkti. Veiksmīgu precedentu brīvprātīgā kopienas iesaistē rūpēs par publiskām dobēm ir uzstādījis dizaineres Noras Gavares pirms diviem gadiem aizsāktais kopienas dārzs «Audz» Siguldā.

Pilsētvide ikvienam

Dārziņus uz vienu sezonu iespējams noīrēt par ļoti demokrātiskām cenām, kas padara tos pieejamus plašam iedzīvotāju lokam. Pieejamība kā pamatprincips caurstrāvo visu projektu — teritorijā tiek veidoti 10 dārziņi, kas pieejami cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Viena no grupām, kam dota priekšroka, meklējot dārzu īrniekus, ir arī seniori. Pārāk bieži laikmetīgos pilsētvides apgūšanas projektos vecākā paaudze tiek atstāta novārtā, taču šeit senioru iesaiste jau apliecinājusies praksē — rudenī rīkotajās talkās starp jauniešiem, bērniem un ģimenēm bija manāma ne viena vien sirma galva. Arī vizuālā identitāte un dārzu estētiskais virziens ir pieejamāks plašākai publikai nekā, piemēram, «Free Riga» projekti — ar «pieejams» saprotot nevis garlaicīgus vai bezgaumīgus risinājumus, bet gan spēju vizuāli uzrunāt arī tos, kas nav centra hipsteri. Iniciatīvas vadītāja Renāte uzsver, ka līdztekus atvērtībai, laikmetīgumam un ilgtspējībai viena no projekta pamatvērtībām ir arī estētika — vide, kas ir skaista, sakopta un priekpilna.

Sporta pils dārzi ir bezpeļņas projekts ar nelielu budžetu — visus darbus komanda dara par brīvu, ir piesaistīti vairāki sponsori. Simboliskā dārzu īres maksa nosedz tikai daļu sezonas izmaksu, taču iedzīvotāji iniciatīvu ar ziedojumiem atbalstīja pūļa finansēšanas platformā «Projektu banka». Pašvaldība projektu atbalsta konceptuāli, taču pagaidām ne finansiālā vai kādā citā taustāmā formā, galvenokārt tādēļ, ka šobrīd neeksistē mehānismi, kā urbāno dārzniecību veicināt. «Ir pilsētas, kurās tiek organizēti regulāri projektu konkursi urbāno dārzu aizsākšanai, ir atbalsta sistēma pašvaldības līmenī. Ceru, ka mums izdosies šajā ziņā pamainīt politikas veidošanu arī Rīgā,» stāsta Renāte.

Attieksmes maiņa

Lai arī Sporta pils dārzus daudzējādā ziņā var uzskatīt par urbānās dārzniecības celmlauzi Rīgā, pilsētas nomalēs mazdārziņu kultūra ir sena un izplatīta. Lucavsalas, Buļļu salas, Ziepniekkalna un citu apkaimju ģimenes dārziņus gan apsaimnieko marginālāka un mazāk pārtikusi sabiedrības daļa, kas atrodas lēnā, nepārejošā konfliktā ar pašvaldību, baidoties par savu dārziņu nākotni. Taču jāatzīst, ka salīdzinājumā ar 2000. gadu sākumu, kad Rīgas dome pilsētas nākotnē neredzēja vietu nevienai mazdārziņu kopienai, pašvaldības attieksme pret atlikušajiem dārziņiem palēnām ir kļuvusi labvēlīgāka [1]. Protams, mazdārziņu kultivēšanas un izstumšanas cikls ir cieši saistīts ar ekonomiskām svārstībām un, iespējams, līdz ar nākamo būvniecības bumu pašvaldības attieksme atkal mainīsies. Taču, kamēr tas vēl nav noticis, varbūt varam cerēt, ka Sporta pils dārzi uzstādīs pozitīvu precedentu un netieši parādīs, ka Rīgas nomaļu mazdārziņi ir nevis apgrūtinājums, bet gan vietas ar potenciālu kļūt par jēgpilnu, kultivējamu pilsētas sastāvdaļu [2].

 

Atšķirībā no tradicionālajiem Rīgas ģimeņu dārziņiem, Sporta pils dārzi ir piemēroti arī nepieredzējušiem, aizņemtiem dārzniekiem, kuri par dārzu varbūt iepriekš nav pat iedomājušies. Tāpēc īrei tiek piedāvāti salīdzinoši nelieli zemes gabali — dārziņi 12 kvadrātmetru platībā, kuros zaļumus var audzēt kastēs. «Mēs gribam pievērst uzmanību urbānajai dārzniecībai tieši kā iedzīvotāju iesaistes rīkam — izcirst ceļu un parādīt, ka pilsētu varam veidot paši,» uzsver Renāte. Viņa kopā ar radošo komandu ir veidojusi arī vērtībās radniecīgo Tērbatas vasaras ielu un atzīst: «Ir izsalkums pēc vairāk šāda veida projektiem. Un, ja gribas ēst, tad var uzsmērēt sviestmaizi ne tikai sev, bet arī citiem.»

Dārzeņi, augļi un demokrātija

Viens no Renātes iedvesmas avotiem ir spēcīgā urbāno dārzu kultūra Ņujorkā, kur viņa ir studējusi mākslas vēsturi. Lielākā Ņujorkas urbāno dārzu biedrība šobrīd uztur vairāk nekā 550 dārzu visā pilsētā, nododot neizmantotus zemes gabalus entuziastu grupām un vietējiem iedzīvotājiem. Taču arī šī kustība, kas nu jau kļuvusi par daļu pilsētas identitātes, sākās ar vienu nelielu zemes pleķīti un vienu uzņēmīgu ņujorkieti — septiņdesmito gadu finanšu krīzes zenītā Liza Kristija (Liz Christy) kopā ar brīvprātīgajiem sāka kopt un apzaļumot pamestu zemes gabalu Manhetenā, līdz pilsēta ar kopienu noslēdza līgumu, aizsākot jaunu urbāno dārzu kustību. Pievēršanās pilsētas agrikultūrai arī citās ASV un Eiropas pilsētās ir cieši saistīta ar 70. gadu ekonomisko krīzi, taču Austrumeiropas valstīs galvenie urbāno dārzu attīstības viļņi norisinājās starpkaru periodā un 60. gados, līdz ar strauju industrializāciju un migrāciju no laukiem uz pilsētām, — periodos, kas aktualizēja vajadzību pēc alternatīviem veidiem, kā pilsētniekus nodrošināt ar pārtiku. Piemēram, Lapeņu kolonija bijušajos Skanstes dārziņos un Lucavsalas mazdārziņi ziedu laikus piedzīvoja 20. gadsimta 20.–30. gados, nodrošinot vairāk nekā 1600 ģimeņu ar svaigiem dārzeņiem un augļiem. Pretēji uzskatam, ka pilsētu dārzi ir neefektīvi, urbānās agrikultūras pētnieki ir aplēsuši, ka joprojām 15–20% no visas izaudzētās pārtikas nāk no pilsētu mazdārziņiem [3].

Kopienas dārzi ir nesenāks fenomens un, atšķirībā no mazdārziņiem, lielāku uzsvaru liek uz sociāliem un kulturāliem ieguvumiem, nevis tradicionāliem dārza labumiem. Līdztekus pašu audzētai pārtikai kopienas dārzi sniedz arī atpūtas un izglītības iespējas. Ņemot vērā to, ka dārzniecība ir salīdzinoši pieejams brīvā laika pavadīšanas veids ar potenciālu finansiālu atdevi, kopienu dārzi veicina dažādu sabiedrības grupu satikšanos un saliedēšanos. Pašnoteikšanās, kopīga lēmumu pieņemšana, tieša iesaiste un līdzdarbošanās publiskās vides veidošanā kultivē dārznieku pilsonisko apziņu un ticību demokrātiskiem procesiem. Aktualizējot ilgtspējas, zaļā aktīvisma un ne-augsmes principus, kopienu dārzi nereti izgaismo arī neoliberālas, attīstītāju peļņas dzītas plānošanas trūkumus. Sekojot labākajiem Ņujorkas urbāno dārzu piemēriem, arī Sporta pils dārzi plāno kultūras un mākslas programmu, piedāvā meistarklases, organizē kopienas aktivitātes un kultivē sabiedrības saliedēšanos un līdzdarbošanos pilsētas tapšanā.

Komanda

Sporta pils dārzu projektu veido entuziastu komanda: idejas autore Renāte Prancāne, zīmola stratēģe Evija Krištopane, ainavu arhitekte Ilze Rukšāne no ainavu projektēšanas darbnīcas «Alps», arhitekts Ansis Paeglītis no «Teeja Arhitekti», ainavu arhitekta asistente Laima Daberte un kopienas pārstāves Madara Rudzīte un Ieva Zandere. Grafisko dizainu un vizuālo identitāti izstrādājusi Rūta Jumīte, ilustrāciju autore ir māksliniece Estere Betija Grāvere.

 

Šajā sezonā pie dārziņa tikt vairs nav iespējams, bet meistarklasēm var pieteikties, sekojot Sporta pils dārzu Facebook vietnei.

Atsauces

  1. Kontrastu starp šodienas un kādreizējo pilsētas attieksmi pret mazdārziņiem lieliski ilustrē Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta direktora Viļņa Štrama intervija «Latvijas Vēstnesim» 2003. gadā, «Arēnas Rīga» būvniecības priekšvakarā. Tajā, runājot par nepieciešamību likvidēt visus pilsētas dārziņus, izskan aicinājumi «kļūt civilizētiem» kā citās «attīstītās rietumvalstīs», «antisanitārus midzeņus» aizstāt ar «lētu hipotekāro kredītu» finansētiem mājokļiem un lūgumi mazdārziņu īpašniekiem saprast, ka šajās teritorijās labāk būtu izvietot kultūras, atpūtas, izklaides vai ražošanas objektus. Ar šodienas acīm, kad mazdārziņu teritorijas ir ierakstītas arī pilsētas attīstības plānā līdz 2030. gadam, sākam saprast, ka kopienas dārzi var kļūt par šiem kultūras, atpūtas, izklaides un pat ražošanas objektiem, lai arī nevienam nenes tiešu peļņu.
  2. Ieskatu paralēlajā un nebūt ne tik drūmajā dzīvē, kas norit Lucavsalas mazdārziņos, var gūt Reiņa Hofmaņa fotoprojektā «Dārzs uz salas».
  3. Skatīt, piemēram, M. Armara-Klemesu (M. Armar-Klemesu) grāmatu «Urban agriculture and food security, nutrition and health» («Urbānā agrikultūra, pārtikas nodrošinājums, uzturs un veselība»).