Ilustrācijai izmantots attēls no Rokasspiediens.lv

Izcils dizains nerodas no labas dzīves, arī tā nolūki ne vienmēr ir cēli. Praktiskiem mērķiem ir nepieciešami praktiski līdzekļi, jo īpaši kara laikā. Hitlera iecerētajam karam bija vajadzīgi ne tikai resursi, tostarp degvielas veidā, bet arī tehnoloģija efektīvākai to izmantošanai. Viena no šādām tehnoloģijām, kas pat tiek uzskatīta par vienu no kara iznākumu izšķirošajiem faktoriem, bija 20 litru degvielas kanna, kas kopš Otrā pasaules kara ir pazīstama visā pasaulē – tās konstrukcija ir izrādījusies ideāls detaļu savienojums, ko turpina ražot vēl šodien.

Sižeti Andris Kuprišs 13. septembris, 2013

1939. gada vasarā amerikāņu inženieris Pols Pleiss (Paul Pleiss), beidzis darbu Berlīnē un iecerējis ceļojumu ar auto uz Indiju, uzaicināja piebiedroties kādu vācu kolēģi. Gatavojoties braucienam, abi saprata, ka nav padomājuši par dzeramā ūdens rezerves krājumiem, kas nepieciešami tik ilgam ceļojumam. Par laimi abiem un, kā vēlāk izrādījās, arī Sabiedrotajiem, vācu inženierim bija pieeja īpaši Vērmahta armijas nolūkiem paredzētām un slepenos apstākļos izstrādātu un saražotu tvertņu krājumiem Tempelhofas lidostā Berlīnē, no kuras viņš paņēma trīs eksemplārus ceļojuma vajadzībām. Tā vācietis ne tikai nodeva nākamā ienaidnieka rokās speciāli radīta dizaina paraugus, bet arī paspēja iepazīstināt amerikāņu inženieri ar īpašo tehnoloģiju. Veiksmīgi sasniedzot galamērķi, abi ceļabiedri šķīrās, kad vācu speciālistu Gēringa pavēle atsauca atpakaļ uz Vāciju. Iespējams, tajā brīdi Pleiss saprata tvertnes izšķirošo nozīmi vācu armijas plānos.

«Wehrmachtskanister» — tā vāciski tika saukta šī tvertne — 1936. gada beigās tika izstrādāta kādā uzņēmumā Švēlmā pēc īpaša Hitlera rīkojuma un Vincenca Grīnfogela (Vinzenz Grünvogel, 1905–1977) dizaina. Jau 1937. gada sākumā kannu sāka ražot masveidā, līdz 1939. gadā tās konstrukcija tika pilnveidota līdz formai, ko izmanto vēl joprojām. Lai saprastu, ar ko tā bija tik īpaša, ir vienkārši jāuzskaita tās priekšrocības un jāsalīdzina ar dizaina konstrukcijām, ko tajā laikā izmantoja Sabiedroto karaspēki. Atšķirībā no ASV un britu armijās izmantotajām degvielu kannām, kuras lielākoties izgatavoja no alumīnija un kuru atverēm bija nepieciešams skrūvējams aizdars un piltuves izmantošana, Vērmahta tvertnes ražoja no tērauda, un to konstrukcijā bija tikai viena metinājuma šuve, kas atviegloja ražošanu un padarīja kannas izturīgākas pret sūcēm. To atveres mehānisms nebija skrūvējams, bet viegli un ātri atverams ar hermētisku mehānismu, kura forma pielāgota ērtai šķidruma pārliešanai, neizmantojot piltuvi vai citus palīglīdzekļus.

Ņemot vērā milzīgos degvielas zudumus Sabiedroto armijās konteineru defektu dēļ (dažos avotos aplēses pārsniedz 30%), ar šīm dažām vācu kannas priekšrocībām jau pietiek, lai tā kļūtu par efektīvu ieroci Vērmahta rokās. Šīs kannas pārākumu salīdzinājumā ar tālaika ekvivalentiem grūti pārspīlēt — «Wehrmachtskanister» ir īpašs trīsdaļīgs rokturis, kas nozīmē, ka viens cilvēks var ērti paņemt katrā rokā pa divām kannām, jo to malējo rokturu daļas cieši piegulst viena otrai. Turklāt, padodot kannu otram cilvēkam, to ir vienkārši paņemt, tverot pretējo roktura daļu un tādējādi paātrinot kannas nodošanu pa «dzīvo ķēdi». Kannā iestrādātā gaisa kabata nodrošina to, ka tā negrimst ūdenī, arī būdama pilna. Visbeidzot, viena no svarīgākajām kannas konstrukcijas detaļām ir izteiktās X veida rievas malās, kam ir izšķiroša nozīme iekšējā spiediena regulēšanai, piemēram, temperatūras izmaiņu rezultātā.

Lai gan vācu armijas superkanna bija slepens Hitlera pasūtījums ar mērķi sagatavoties zibenskaram, tā neizbēgami tika ražota kā masu prece, un šādos apstākļos slepenas lietas nevar ilgi palikt slepenas, ko arī pierādīja gadījums ar vācu inženiera tvertņu piesavināšanos no Tempelhofas. Nebija brīnums, ka amerikānis Pleiss, saprazdams šī izstrādājuma priekšrocības, uzreiz nodeva viņa rīcībā esošo informāciju par tās dizainu Pentagonam. Brīnums bija tas, ka Pentagonā neviens nebija ieinteresēts mainīt ASV ierasto konteineru dizainu. Pleisa rīcībā nebija pašu kannu, jo tās viņš bija atstājis kopā ar auto Kalkutā. Viņam šķita pārāk riskanti sūtīt kannas atsevišķi, tāpēc viņš noorganizēja visa auto transportēšanu uz ASV.

1940. gada vasarā Pleisa automašīna nonāca ASV ar visām trim kannām. Paraugi tika nosūtīti uz Holabērdas armijas bāzi Merilendā, taču arī tad atbildīgās iestādes neizrādīja lielu entuziasmu. Šķiet, loģiskākais solis būtu ar tā saucamās reversās inženierijas palīdzību kopēt to, kas acīmredzami ir labāks, taču process nebija straujš. Amerikāņi izstrādāja savu eksemplāru pēc vācu kannas parauga, taču no oriģināla paturēja tikai dažas iezīmes — izmēru, formu un īpašo rokturi. Ne atveres mehānisms, ne arī tik nozīmīgā iekšējā apdare, ko vācieši bija aizņēmušies no nesen ieviestā alus cisternu pārklājuma, netika izmantoti.

Amerikāņi bija pirmie, taču ne vienīgie, kuru rīcībā nonāca vācu degvielas tvertne. Britiem pirmā sastapšanās ar atjautīgo izgudrojumu (ko vēlāk nodēvēja par «jerrycans») notika 1940. gadā Norvēģijā. Saprazdami, cik daudz efektīvākas ir vācu tilpnes, briti sāka izmantot kannas no sakautā ienaidnieka vienībām, taču augstākā līmenī situācija palika nemainīga — Vērmahta kannas dizains ražošanā netika izmantots. Vācu dizaina precizitāti un priekšrocības frontē apzinājās, taču neizprotamu birokrātisku iemeslu dēļ svarīgais lēmums par ražošanas uzsākšanu nāca ilgi. Vilcināšanās maksāja daudz, rēķinot degvielas, tehnikas un, protams, cilvēku dzīvību zudumā. Bija jāpaiet diviem gadiem, līdz vācu izstrādātais dizains, kura detaļas un paraugi bija Sabiedrotajiem jau sen labi zināmi, nonāca ražošanā Lielbritānijā. Tieši britu iniciatīva veicināja tvertnes izplatību, un 1943. gada sākumā divi miljoni džerikannu tika nosūtīti uz Ziemeļāfriku, bet līdz kara beigām Eiropā jau bija saražots 21 miljons tvertņu.

Lai arī «Wehrmachtskanister» nebija slavenā kodu mašīna Enigma, šī vienkāršā un precīzā dizaina atšifrēšana nāca ilgi. Pēc kara vācu degvielas kannas konstrukcija kļuva par standartu dažāda veida šķidrumu uzglabāšanai un pārvadāšanai, tostarp arī Padomju Savienībā. Tāpēc arī Latvijā, kad runā par degvielas kannu, domā «Wehrmachtskanister». Kannas Latvijā joprojām arī ražo, piemēram, Valmierā, bet to dizains nav mainījies jau 76 gadus.