EP vāka foto un dizains — Ritvars Tomass Bluka, Reinis Helmanis

Šoreiz nav runa par tām «Rīgas Modēm», kas 1970–ajos ražoja trikotāžas apģērbus, bet gan par mūziķu kolektīvu no Ogres. Trikotāžīgi padomiskās noskaņas varēja manīt arī grupas iepriekšējā nosaukumā «Komjaunatne», taču dažiem Latvijas politiķiem šķita, ka šādi nosaukt grupu ir politiski nekorekti. Lai lieki nemētātos ar dadžiem, mūziķi izvēlējās kļūt par «Modēm».

Ziņas Antra Bērtule 4. augusts, 2014

Šī gada pirmajā pusē beidzot klajā laists debijas EP «Rīgas Modes», kas vasaras sākumā izdots arī vinila formātā. To var nosaukt arī par mazu konceptalbumu, kurā zem vienotas tēmas — Rīgas priekšpilsētas dzīve naktī — ierakstītas piecas dziesmas. Šur tur presē pavīdējusi doma, ka «Rīgas Modes» ir tādi kā latviešu «Pulp», un jāsaka, ka grupas solista Kalvja Bormaņa balsī tiešām ieskanas pa kādai Džārvisa Kokera intonācijai. Turklāt, līdzīgi kā savulaik «Pulp», arī «Modes» savā ierakstā pievēršas mazā cilvēka ikdienai, darot to nevis ar grūtu soli, bet viegli un pašironiski.

Spriežot pēc albuma grūvīgā retropopa skanējuma, «Rīgas Modes» mierīgi varētu spēlēt koncertus priekšpilsētu staciju restorānos, kur vienīgais glamūra elements ir paplukusi spoguļbumba un pāris serpentīni, kas laiski kuļas pa kājām nogurušiem dejotājiem. Dziesmu teksti raksturo dīvaino, mazliet skumīgo ne–Rīgas naktsdzīvi («es neesmu vairs ballīšu dzīvnieks/ tu esi tik mazliet izaicinoša/ visticamāk, tu to iemācījies no žurnāla») un tās neparedzamos līkločus. Šo tēmu latviešu popmūzikā tiešā veidā var saklausīt reti. Viens no piemēriem — 1980–ajos gados tik populārais lēno deju hits, Igo izpildītais «Meitenei kafejnīcā».

Taču albuma dziesmas nepaskaidro, kas īsti šajās naktīs notiek, kurš ar ko satiekas un kurš — šķiras. Tās drīzāk ir vārdu spēles («pie baiļu kabineta nonācis/ atdevu, ko biju kādreiz nozadzis»), kuru mērķis nav sniegt mierinošas atbildes. Klausītājam, kuram mīļš latviski poētiskais piegājiens ar Noras Bumbieres vai «Menueta» dziesmām, šādi teksti varētu šķist nesakarīgi, taču labā ziņa ir tāda, ka latviešu valodu popmūzikā vēl var izmantot simt un vienai tēmai, kas līdz šim cilātas reti.