«Conversations» ir Rīgā regulāri rīkots sarunu pasākums, kurā viesi no Eiropas dalās savā pieredzē par grāmatu izdošanu un dizainu. Tieši pirms nedēļas tas norisinājās sesto reizi, šoreiz pievēršoties Polijas piemēram.
Sarunu vakaru atklāja dizaina vēsturniece, pētniece un izstāžu kuratore Agata Šidlovska (Agata Szydłowska) un grafikas dizainere Malgožata Gurovska (Małgorzata Gurowska), iepazīstinot klausītājus ar projekta «MYCOsystem» tapšanu un nozīmi. Dizaina projekts, kas kopā ar arhitektu Mačeju Šudu (Maciej Siuda) tika radīts īpaši Polijas paviljonam Milānas triennālē, skar aktuālo ekoloģijas tēmu, padziļināti pētot cilvēku, sēņu un koku savstarpējās attiecības.
Izstādes koka instalācijas un kataloga realizācijai autori apzināti meklējuši risinājumus, kas atstātu pēc iespējas mazāku ietekmi uz vidi. Piemēram, izmantojot vienkāršu papīru bez pārklājuma, drukas darbus veicot tikai ar vienu krāsu, bet iesiešanā iztiekot bez līmes. Lai gan darba gaitā atklājies, ka daudzas no iecerēm ir teju neiespējami īstenot, projekta veidotāji uzskata, ka viņiem izdevies radīt platformu, kas uzskatāmi ilustrē mūsdienu industriju nespēju atgriezties pie vienkāršiem materiāliem bez ierasto tehnoloģiju izmantojuma. Secinājums — vienkāršas lietas mūsdienās pieprasa kompleksus risinājumus.
Grāmatu dizainers un izdevējs Pšemeks Debovskis (Przemek Dębowski) dalījās pieredzē par savu ar domubiedriem veidoto neatkarīgo izdevniecību «Karakter», kuras darbības desmitgadei par godu pērn tika atvērts arī grāmatu veikals. Nelielā izdevniecība ik gadu nemainīgi publicē 20 grāmatas, tā rūpējoties par augstākās kvalitātes gala produktu gan vizuālā, gan saturiskā ziņā. Debovskis uzsvēra, ka iepriekš brīva niša Polijas tirgū bijusi tieši augstvērtīga dizaina grāmatām, kas arī šodien atšķir viņa izdevniecību no citām.
Kritiķi uzskatot, ka «Karakter» veido specifiskus produktus vien sabiedrības elitei. Šo apgalvojumu gan apgāž fakts, ka atsevišķas grāmatas tikušas izdotas pat desmit tūkstošu eksemplāru tirāžā. «Karakter» galvenokārt izdod dizainam, fotogrāfijai un arhitektūrai veltītas grāmatas, ko papildina arī pasaulē atzītu autoru — kā Sūzenas Sontāgas, Staņislava Lema, Rebeka Solnita — darbi. Izdevējs neslēpj, ka daļa klientu grāmatas iegādājoties tikai piesaistoša vāka dizaina dēļ, taču vienlaikus cer, ka šādu projektu realizēšana palīdzēs risināt poļu nevēlēšanos lasīt — Debovskis minēja, ka Polija pēc grāmatu lasītāju īpatsvara atrodas vienā no pēdējām vietām pasaulē. Šim apgalvojumam gan neatrodu pierādījumus.
Kā priekšpēdējais sarunu vakarā piedalījās Edgars Bonks (Edgar Bąk), stāstot par savas grafikas dizaina studijas būtiskākajiem pieturpunktiem. Savas karjeras sākumā dizainers veidojis plakātus, vizuālo noformējumu žurnāliem un grāmatām, bet nesenākajos darbos kopā ar savu komandu izvirzījis uzdevumu par komerciālu padarīt to, kas ierasti saistās ar pašiniciatīvas projektiem. Viens no zināmākajiem Bonka darbiem ir ilustrācijas ar Varšavas ainavām, kas guvušas popularitāti ne vien Polijā, bet arī citviet pasaulē, pierādot, ka pievēršanās lokālajam var radīt arī globālu interesi.
Kopumā gribētos teikt, ka dizainera saruna drīzāk pārcilāja vispārzināmas patiesības — piemēram, to, ka grafiskajā dizainā nepieciešama kritiskā domāšana. Arī dizainera darbi, lai gan kvalitatīvi, šķita visai piezemēti. To, iespējams, izskaidro viņa atbilde uz jautājumu par to, cik bieži, radot jaunus dizainus, gadās kādas neveiksmes: «Esmu pārāk spēcīgs savā sfērā, lai kaut kas neizdotos.» Par šo frāzi domāju vēl ilgi pēc pasākuma, un vienīgais secinājums, pie kā nonācu, — tas nozīmē, ka dizainers nepamet savu komforta zonu, jo ir neiespējami nekad nekļūdīties, lecot iekšā nezināmajā.
Sarunu vakaru noslēdza grafiķe un ilustratore Ola Ņepsuja (Ola Niepsuj), stāstot par sadarbību ar tādiem pasaules mēroga klientiem kā «The New York Times», «Taschen» «Thames & Hudson», «Nike», «Ikea», «Apple». Mākslinieces galvenā atziņa bija — jo prestižāks klienta vārds, jo mazāk apmierināta ar rezultātu ir viņa pati. Viņas pieredze rāda, ka «lielie pasūtītāji» nereti cer realizēt jau konkrētu priekšstatu par gala rezultātu un «kontrolē katru līniju», ne vienmēr ļaujot māksliniekam paust savu redzējumu vai caur ilustrācijām atklāti runāt par mūsdienās aktuāliem tematiem, piemēram, dzimumu lomām un rasu vienlīdzību. Ņepsujas stāstījums bija iedvesmojošs tieši topošajiem ilustratoriem, mudinot ikvienu turēties pie sava stila un ne vienmēr pakļauties nesaprātīgām idejām. Saruna bija brīva, un tajā bieži atskanēja joki, kas patīkami atsvaidzināja mazliet nogurušos klausītājus.
«Conversations» norise apzināti veidota brīvu sarunu formā, nevis kā lekcijas, radot iespaidu, ka to saturs var būt saistošs jebkuram, ne tikai profesionāļiem. Skatītājiem jebkurā brīdī bija ļauts iesaistīties ar jautājumiem, paust viedokli un tādējādi kļūt par sarunas dalībniekiem. Šo iespēju gan izmantoja tikai daži. Dažkārt pieķēru sevi pie domas, ka sarunu vakars bez grāmatu dizainera Alekseja Muraško aktīvas iesaistes būtu citāds, un tajā būtu daudz mazāk kritiska skatījuma — viņš demonstrēja savu erudīciju, ne vienmēr piekrītot runātājiem un uzdodot pat provokatīvus jautājumus.
Diskusijās skartās tēmas, kas tika attiecinātas uz Polijas kultūrtelpu, var skatīt arī kā universālas un Latvijas situācijai piemērojamas — starpdiciplinaritāte un ekoloģijas ienākšana gan mākslā, gan dizainā atsauc atmiņā nesen notikušo RIXC izstādi «Zaļš / Atmaskots», lokālu fenomenu interpretācijas dizainā — Artūra Analta panākumus Londonas Dizaina biennālē ar instalāciju «Matter to Matter», bet pieturēšanās pie sava unikālā ilustrācijas un animācijas stila, ar to gūstot starptautisku atzinību — Anetes Meleces īsfilmu «Kiosks».
Viedokļi