Dina Suhanova un Dagnija Smilga. Foto — Matīss Markovskis

Jau nākamnedēļ, 7. un 8. novembrī RISEBA arhitektūras un mediju centrā «H2O 6» Rīgā norisināsies konference «Migrācijas arhitektūra» («Architecture of Migration»), kas piedāvās daudzveidīgus skatījumus uz globālām un lokālām cilvēku, preču, kapitāla un informācijas plūsmām. Konferenci aicināti apmeklēt arhitektūras, pilsētplānošanas un saistīto nozaru profesionāļi, pētnieki un studenti gan no Latvijas, gan ārvalstīm. Konferences kuratores ir arhitektes Dina Suhanova un Dagnija Smilga.

Sižeti Evelīna Ozola 31. oktobris, 2019

Ar terminu «migrācija» visbiežāk saprotam iedzīvotāju pārcelšanos no vienas teritorijas uz citu. Ko «migrācija» nozīmē šīs konferences kontekstā?

Dina Suhanova:

— Sociālajās zinātnēs pastāv jēdziens «mobilitātes», kas diezgan labi raksturo to, kā mēs domājam šīs konferences kontekstā. Mobilitātes ir cilvēku, lietu, kapitāla, informācijas, ideju kustība un šīs pārvietošanās sociālās implikācijas. Cilvēku migrācija no tā visa ir tikai neliela daļa. Konferenci atklās cilvēkģeogrāfijas profesors Ola Sēderstrēms (Ola Söderström), kurš runās par mobilitātēm. Pastāv mobilitātes, kuras mēs uzskatām par globālām, bet kas īstenībā ir lokālas. Latvijā atsaucamies uz Eiropā notiekošo, ar to identificējamies un sākam uztvert kā savu problēmu. 2016. gada migrantu krīzi mēs īstenībā nepiedzīvojām, tai pat laikā tepat, Baltijas jūras reģionā Zviedrijai tā tiešām bija krīze. Otrs veids, kā mēs interpretējam tēmu, ir domāt par migrācijas arhitektūru kā infrastruktūru, mediju un sistēmu, kas nodrošina visas šīs daudzveidīgās plūsmas. Un te var runāt gan par tā saucamo «hard» infrastruktūru, piemēram, ceļiem un tiltiem, sabiedrisko transportu, gan «soft» infrastruktūru — cilvēkkapitālu, institūcijām un pakalpojumiem.

Dagnija Smilga:

— Konference nav tikai par migrāciju vai migrantiem, tā ir par mobilitāti, par cilvēku, datu, dzīvnieku, mikrodaļiņu kustību. Visas šīs plūsmas pastāv apkārtējā telpā, digitālā vai fiziskā. Lielā mērā konference ir arī par pārrobežu attiecībām un sakariem.

Kādēļ šobrīd ir aktuāli runāt par migrācijas un arhitektūras savstarpējo saistību?

Dagnija:

— No vienas puses, pasaule kļūst arvien globālāka, ātrāka, pieaug datu apmaiņas ātrums, rodas kriptovalūtas, arvien populārāka kļūst bezpilota transporta izmantošana, «Hyperloop» savienojumi. Bet, no otras puses, ir cilvēki, kas aizvien skaļāk iestājas par visu lokālo, palikšanu savā vidē, vietējo ražošanu un izejmateriāliem. Šķiet, ka mēs esam atšķirīgu attīstības virzienu priekšā. Jājautā, kurš no tiem ir pareizais un vai vispār kāds ir pareizais?

Kirstena Ričija (Kirsten Ritchie) no ASV arhitektūras, dizaina, plānošanas un konsultāciju uzņēmuma «Gensler» konferencē runās par tūrisma tendencēm pasaulē. Kad mēs lasām par Jauno zīda ceļu un pieaugošo Ķīnas ietekmi pasaulē, kļūst skaidrs, ka Eiropā daudz kas mainīsies, jo arvien vairāk tūristu būs no Austrumiem. Tas ietekmēs noteikta veida servisus un telpas, bet mums jābūt tam gataviem un jāapzinās nākotnes tendences.

Dina:

— Viens no mūsu mērķiem ir mainīt priekšstatu par to, kas ir migrācija, parādīt, cik daudzveidīga tā var būt un cik plaši to var interpretēt. Ir skaidrs, ka Latvijas iedzīvotāju sajūtas, izdzirdot vārdu «migrācija» ir negatīvas. Pēc pētnieku domām, tas ir saistīts ar mūsu pagātni — padomju laikā bija ļoti daudz iebraucēju. Līdz ar to mēs baidāmies no jebkura jauna, ar Latviju saistīta migrācijas pavērsiena.

Strādājot pie konferences tēmas, man būtisks bija izdevums «Migrant Journal», kas sāka iznākt 2016. gadā un kopš tā laika izdoti seši numuri par dažādiem tematiem. Žurnālā migrācija intepretēta ļoti daudzveidīgi, un tas mūs iedrošināja skatīties uz šo tēmu plašāk. «Migrant Journal» redaktors Žustiniāns Tribijons (Justinien Tribillon) arī būs Rīgā un stāstīs par to, kā mēs varam analizēt telpu kontekstā ar migrāciju. Vēl viena nozīmīga, bet atšķirīga grāmata, ko lasīju, uzsākot darbu pie konferences, bija Duglasa Marija «Eiropas dīvainā nāve». Grāmatā pausts no vispārizplatītā atšķirīgs skatījums, un to varu ieteikt ikvienam, kam interesē Eiropas nonākšana līdz migrantu krīzei un pašreizējam stāvoklim attiecībā uz sociālo un kulturālo daudzveidību, imigrāciju un nacionālo identitāti.

Kādi, jūsuprāt, ir būtiskākie ar migrāciju saistītie jautājumi Latvijā?

Dagnija:

— Viena konferences daļa ir veltīta lauku – pilsētu migrācijai. Tas ir ļoti aktuāli Latvijai, Baltijai, pat visai Eiropai, bet katrā vietā citādi. Mana pieredze saistīta ar Šveici, kur lauku migrācija var pavērsties arī tā, ka jāplāno augstceltnes. Savukārt Latvijā 1990. gadu sākumā migrācija bija diezgan līdzvērtīga visos reģionos, bet šobrīd iedzīvotāju plūsma ir tikai uz Rīgu un Pierīgu. Latvijā lauki ir tik plaši, ka mēs nevaram visu apbūvēt ar infrastruktūru, mums tam nav līdzekļu, un tas nebūtu racionāli. Mums jādomā par to, kā piesaistīt iedzīvotājus, kā piesaistīt talantus, kā kāpt ārā no izolācijas. Vai tam visam var palīdzēt tā ātrā, digitālā pasaule?

Arhitekts Markuss Šēfers (Markus Schaefer) konferencē ar zinātnisku pieeju runās par pilsētu attīstību no senseniem laikiem līdz mūsdienām. Viņa galvenais pētniecības objekts ir Šveice — valsts, kas ir attīstījusies ļoti decentralizēti. Viņš runās arī par lauku ainavas naratīvu, kas nav tikai teikas un mīti, bet iedzīvotājus vienojošs, mūsdienīgs stāsts. Tas ir aktuāli arī Latvijai — kas ir tās kultūrainavas kvalitātes, kas mūs vieno un šeit pietur?

Kādas būs pārējās lielās tēmas konferencē?

Dagnija:

— Konferencē ir četras galvenās tēmas, par kurām var domāt arī kā dažādiem mērogiem. Pirmā tēma ir migrācijas interpretācija mobilitātēs — visa pasaule kustas un ir viena liela telpa. Otrā ir Baltijas jūras reģions un ekosistēma, un jautājumi par to, kā tajā radīt lielus pārrobežu projektus. Šajā panelī pievērsīsimies reģionam tik nozīmīgajam pārrobežu infrastruktūras projektam «Rail Baltica». No Tallinas viesosies arhitekts Indreks Almans (Indrek Allmann), kurš ir veidojis hipotētiskus projektus par Tallinas – Helsinku tuneli, viņš ir arī «Rail Baltica» stacijas Pērnavā autors.

Konferences pēdējā daļa būs par to, kā lielā pārmaiņu pasaule rada dažādas pārmaiņas arhitekta darbā; par to, kā domā un darbojas jaunās arhitektu prakses. Uzaicinājām netipiskas arhitektūras studijas, lai redzētu tos formātus, ar kādiem mums, iespējams, nākotnē vajadzēs strādāt. Piemēram, Petrs Išora un Ona Lozuraitīte (Petras Išora & Ona Lozuraitytė) no Lietuvas strādā ar dažādiem mākslas projektiem, bet tai pat laikā projektē ekotiltu Singapūrā un pēta Viļņas ainavu arhitektūras vēsturi.

Dina:

— Konferences noslēdzošajā panelī būs arī divi dalībnieki, kas nav baltieši. Viens no tiem ir Maiks Emeriks (Mike Emmerik) no apvienības «Crimson Historians and Urbanists». Viņš stāstīs par projektu «City of Comings and Goings», kas aptver migrācijas izraisītu problemātiku sešās Eiropas pilsētās. Otrs ir Ignasio Galans (Ignacio G. Galán), kurš bija viens no 2016. gada Oslo Arhitektūras triennāles «After Belonging» kuratoriem. Triennāle bija tieši laikā uzķērusi migrantu krīzes tēmu un runāja par jaunām dzīves telpām tranzīta laikmetā.

Kāda ir jūsu attieksme pret jēdzienu «migrantu krīze» un vai, jūsuprāt, tā ir beigusies?

Dina:

— Strādājot pie šīs tēmas, man ir izveidojusies pārliecība, ka migrācija ir aizvēsturisks process, kas kopumā saistīts ar civilizācijas ģenēzi. Tam nav ne sākuma, ne beigu, bet pastāv tādi kā uzplaiksnījumi. Tas, ko mēs saucam par bēgļu krīzi Eiropā, ir salīdzināms ar to procesu, kad eiropieši devās kolonizēt, veidot, apgūt jaunas teritorijas. Manuprāt, tas ir dabisks process.

Ko arhitekti, plānotāji un citi telpisko disciplīnu profesionāļi var darīt, lai labāk reaģētu uz migrācijas radītajiem izaicinājumiem un iespējām?

Dagnija:

— Arhitekti ar savu darbu ļoti tiešā veidā ietekmē pilsētu, padarot to pievilcīgu — plānojot ielas, transporta sistēmas, mājokļus. Piemēram, «Amazon» vietu savam jaunajam birojam izvēlas nevis pēc nodokļu likmēm vai interneta ātruma, bet gan pēc dzīves līmeņa pilsētā — lai darbiniekiem būtu labi apstākļi. Tas ir būtiski, ja gribam piesaistīt cilvēkus laukos vai pārliecinātu Latvijā atgriezties tos, kas aizbraukuši.

Dina:

— Konferencē Dainis Bērziņš no «UPB» stāstīs par uzņēmēja izaicinājumiem pārmaiņu pasaulē. Viens no lielākajiem «UPB» tirgiem ir Skandināvija, un uzņēmuma arhitekti projektē un būvē pāri robežām, nedomājot par Latvijas kontūru kā ierobežojumu.

Arhitektiem ir jāpilda arī gluži praktiski uzdevumi. Ziemeļu pasauli, ja tā var izteikties, ir ietekmējis globālais terorisms. Zviedrijā, piemēram, pasūtītāju uzdevumi arhitektiem šodien ietver ievērojamas prasības attiecībā uz ēku drošību, noturību, piekļuvi tām.

Ko arhitekti un citi interesenti iegūs, apmeklējot šo konferenci?

Dagnija:

— Mums bija svarīgi ar pasākuma programmu radīt iespēju ikvienam apmeklētājam vienā telpā satikties ar konferences runātājiem, brīvi uzdot jautājumus. Tas būs pasākums visiem, lai mēs kopā varētu diskutēt, domāt par šodienas jautājumiem un nākotnes uzdevumiem. Mēs arī gribētu paplašināt arhitektūras profesiju, parādīt, ka arhitekts var strādāt daudzveidīgi — var būt arī kurators, var strādāt ar māksliniekiem, var taisīt žurnālu. Ir daudz veidu, kā nodot savu vēstījumu.

Dina:

— Vienmēr ir būtiski apmainīties zināšanām un paplašināt sadarbību, tāpat ir labi zināt, kas notiek kaimiņvalstīs. Zināšanas par pasauli ir būtiskas ikvienam izglītotam cilvēkam, tai skaitā arhitektiem.

 

Konferences «Migrācijas arhitektūra» pilna programma un biļetes pieejamas tās mājaslapā.